|
Apr. 20th, 2012|02:53 am |
rīt, t.i., šodien, vēl jau ne, bet parīt gan pakoju somu un ciemos. Prieks pakot un prieks doties, drusku obligātā labprātīgi kārtā gan. Taču vieta, kur dodos ir skaista, būs interesanti, būšu izkustējusies (redzēs, kā būs un vai būs vēlme apstāties pēc inerces kustēšanās!) un būšu vietā, kur esmu gaidīta.
Jo te, pat nevaru saprast cik liela daļa emocijas un cik patiesa 'nespēja' kopdzīvei. "Ja man būtu sava istaba..." Kad piedāvāju pārvākties uz divistabu, trīsistabu dzīvokli, tad - "nē"
Es gribu doties, jā. Bet tagad ir sajūta, ka man vajadzētu dzīvoties apkārt, kamēr viņš tiek galā ar sevi.
Zinu, ka liela daļa tajā visā ir man. Pēdējā laikā ļoti bieži un skaidri jūtu, ka iekšēji ticu, ka cilvēki TĀ 'tiešām' izturās.
Interesanti būs ar naudu. Brīvība teicās iedot. Citādi būšu pilnīgi burtiski ar pāris eiro kabatā (tas ir, ja neizlemju pirkt kokosriekstu eļļu, tad būs).
Šķiet, ka vajadzētu intensīvi strādāt pie pašvērtības, pašmīlestības (ar domu, lai ātrāk nepareizo cilvēku piesaiste beidzas, tb varu izvēlēties, kad braukt atpakaļ, nevis, kad viņš gribēs, lai braucu, ja gribēs). Bet, ja solīties simti netiek iedoti līdzi, tad būs jākoncentrējas uz naudas ieguvi. Kur gribās jau, lai nebūtu. Viens, jo gribās tiešām foršu nodarbošanos, kur galvenā motivācija ir ne nauda, bet tai pat laikā, lai ir pārticība.
Zinu, ka tikšu galā jebkurā gadījumā, par to ārējas panikas nav, bet gribas tā skaisti. Un visvairāk jau, lai no pagātnes rēgiem ir miers. Un, lai būtu skaidri redzams kā būtu iespējams skaists ceļš kopā ar Brīvību darot šo:
http://www.remagazineparent.com/issue-one.html |
|