|
Mar. 3rd, 2012|08:12 pm |
Brīvība ir sapists, atvainojos par izteicienu.
Šodien runājām un viņš saka, ka ne ar vienu nav bijis tik ilgi kopā dien dienā. Un vēl saka, ka brīnās, ka es esmu tik ilgi ar viņu kopā... izturējusi....
Es arī par to domāju. Un domāju vai esmu mazohiste vai vienkārši ne pārāk gudra. Un ir ļoti bail atkārtot to, kas notika ar indivīdu, kurš stimulēja sākt rakstīt cibu.
Gribas domāt, ka esmu tapusi viedāka, patiesāka pret sevi, un piesaistu cilvēkus, kas dara man labu, novērtē, utt. u.tjp. Vai tas tā tiešām ir, pavisam droši vēl nevaru teikt, bet šobrīd šķiet, ka ne.
Palikām pie tā, ka pāris dienas padzīvosim un tad runāsim vēlreiz. Šobrīd krāmētu somu un mēs pašķirtos vai arī izšķirtos. Bet pāris dienas...
Un patiesi nav sajūta, ka tagad būtu laiks doties. Un nekas arī briesmīgi nevilina. Nu ja nu vienīgi karavānas Rainbow Dienvidamerikā. Bet, ja dodos pāri okeānam, tad prom esmu. Aizklejotu un aizklejotos tad. Uz gadiem. Un vai tiktu tuvāk sev, piesaistot sev 'labus' vīriešus, jeb tikai riņķī apkārt, un izstarotu tos pašus greizos signālus 'sanāk, sanāk tauta! pret mani var slikti izturēties! tas pat ir vēlams!'
A? |
|