| atmiņa |
Jul. 18th, 2010|01:15 am |
piefiksēju, ka vēl viens loceklis, kas atmiņā palicis kā ļoti skaists un paprāvs, paskatoties pēc pāris gadiem ir neko liels vairs neizskatās. Aritmētiskā progresija kā smejies. Cerams, ka neies regresā, ptu, ptu, ptu. Pēdējais (ne šodienas 'vecais') man ļoooooti patika un tās sajūtas, ahhhhh. Laikam vislielākais aplauziens pat nebij dēļ kkādiem izmēriem, gan ka sajūtas nebija identiski spēcīgās kādas tās bija ar pēdējo labi iepazīto un pierasto. Un pat gandrīz sakaunējos par savu skaļumu, kaut gan tas jau nebūt nebija tas skaļākais. Bet redz tā laikam ir vien lieta, kas pa 4 (?) gadiem ir izmainījusies. Un arī saprotami, jo nebija jau vairs jābūt klusi, klusi, jo blakus istabā vecāki. Bet kaut kā vilšanās, ka nebija 'jumtu rauj nost ķīmijas' tik vien kā vajadzība un varbūt vēl arī tāpēc, ka bija skaidrs, ka viņam nevis ļoti vajadzēja tieši mani, bet, ka principā padod tikai brunci.
ehhh a vajadzēja būt smaidam līdz ausīm vel vismaz līdz rītrītam |
|