| ai ai ai |
Oct. 1st, 2011|11:46 am |
Par Berlīni nu jau vairs par dzirdēt negribas. Vārds Schatz ir teju bez emocionālās piesaistes un vispār viņš tagad šķiet, kā teju svešs cilvēks.
Kopš spetembra pirmās puses nav runāts, tik vien cik pa laikam kādas sms skype. Ā, nē, pardon, vēl arī šādi tādi meili kamēr biju Valensijā. Kas tik un tā sanāk teju divas nedēļas.
Nedēļu atpakaļ vēl cepos cik ļoti žēl būtu, ja viņš ar Tīnu, abu brauciena rezultātā, saietu kopā un par pleeku nospļautos. Pat greizsirdīga sajutos un tā.
Bet nu ir gandrīz vienalga, visi notikumi liekas kaut kur tālu un sen, viņš un pati sev sveša. Šonakt pat diezgan nopietni apsvēru, ka varbūt šķirties, jo nav vairs tas, vispār ir sajūta, ka nekas, un, ka satiekoties būs vēsums un nezinās kur iebāzties.
Vēl pieļauju, ka šis viss ir kāda neapzināta aizsargreakcija. Sak', es tevi pirmā pametīšu, lai tu to nepagūtu izdarīt.
Un tagad nevar saprast ko lai cilvēkiem stāsta. Visu laiku es par Berlīni, Berlīni. Nu man vairs tā negribas, vismaz ne pie viņa.
Kaut kas zin, satiksimies un izkusīšu kā pēdējais spītīgais sniegs aprīļa saulē (pēc Somijas metereoloģijas - jūnija saulē)
Un šim visam pa virsu vēl interesanti, ka šorīt biju augšā piecos (pēc divu stundu gulēšanas), teju pilnīgi svaiga un gatava doties. Ja man būtu vienalga, tad nebūtu tāda kaujas gatavība. ha! man likās, ka man ir vienalga. Un it kā jau ir, bet redz, tie pieci no rīta.
Klepaina un iesnaina ar 638km priekšā, bez paklājiņa un vēlmes gulēt uz ielas. Turam īkšķus, ka mani uz Lionu, ne slimnīcu aizvedīs, redzot, kā es uz pasauli reju, pašipausmi apspiežu un iekšēji raudu.
Jā, un Dakteris Dredi neuzaicināja palikt vēl, bet saņēma rokās, nobučoja uz pieres un noprecizēja cik gadus būs vēl BCL un tad Berlīnē (atkal tā Berlīne), un tad dies zin, kur, un ka, esmu aicināta ciemos.
Un vispār - varbūt es vienkārši esmu smagi pārgaidījusies Lionas tikšanās un Berlīnes sakarā. I visa vaina... |
|