| svilpaste |
May. 30th, 2011|04:15 pm |
Pieļauju tā teiktu vecāmāte, vecāki i vēl 120 citu kārtīgu pilsoņu, bet pati pleeka palēkdamies un smaidīdama pārvietojas. Īsti nezinu vai prieka dēļ, ka bija drosmes neķerties pie jebkāda salmiņa, vai tās brīvības kādu biju gatava izteikt skaļi.
Tā bija telefonsaruna ar darba piedāvājumu. Tiesa - štruntīgu. Saruna:
- Jūs šobrīd strādājat?
- Nē
- Un varat sākt darbu vien jūlija beigās, augustā?
- Jā. Es gribu paceļot.
(Fonam - kontā ir neliels trijciparu skaitlis, kur pašai sev uzturot, droši līdz vasaras beigām nepietiks.
I pirms tam vēl lielā baile, ka piedāvājumi neuzradīsies, vajadzēs atteikties no vēlmju piepildījuma).
Nepateicu intervētājai gan, ka būtu ar mieru ar kādu īstermiņa darbu kaut tagad, bet viņa nevaicāja un pieteikuma vēstulē to minēju. |
|