|
Apr. 29th, 2011|02:57 am |
ā nē, raudāt var tik un tā. arī neko neatgādinošās filmās. varbūt šodien vienkārši salicies emocionālo planētu stāvoklis...
jau kādu nedēļu Dimam rakstu par saviem 'pēc līguma' plāniem. iesākt melnrakstu nav jēgas, jo domas pa dienām, reizēm stundām mainas.
Skaidrs ir vienīgi, ka jūnijā aizbraukšu uz Lietuvu un/vai Latgali un jūlija beigās uz Skotiju. Un Jāņi varbūt būs Somijā. Neko citu nezinu, kaut arī to jau vēl ar', dies' zin kā būs. Un doma par būšanu Latvijā ilgāk nekā dažas dienas mani joprojām biedē. Vai vismaz būšana pie jau 'labi pazīstamiem' cilvēkiem. Pašai Latvijai tā visādi citādi nav ne vainas.
Un nebaidīties, nebaidīties no nezināmā jorpojām ir liela lieta.
Sandim pa vecam paradumam uzraucu uzaci, kad viņš pēc divām nedēļām pastāsta, ka ir aizņemts. Un teorētiski nekas jau no viņa puses nav, es varbūt esmu vēsāka un tik ļoti vairs pie viņa neraujos. Šaubos, ka pašpietiekamāka, drīzāk vnk savāktāka. Šobrīd vēl pie latiņas pazemināšanas ir jāpiedomā, bet gribas ticēt, ka reiz tas nāks dabiski un bez mocībām vai sāpēm. Pagaidām jorpojām ir drusku rūgtums un vilšanās, un mēģinu sev izkristalizēt draugu definīciju.
redz, no tuva drauga prasu mazāk nekā no labākā drauga. (tas pēc plikas definīcijas) kaut tajā pat laikā nozīmīgums ir stipri līdzīgs. tikai drausmīgāka latiņa pie saziņas. Un pagaidām nezinu ko ar viņu (Sandi) darīt saziņas sakarā. O.k. likvidēt lābākā drauga statusu principā. bet vai ar to būs gana
Viņš Tamperē tagad nebūs, tā kā vēl man ir laiks mierīgi izsmadzeņot
ha, un aiz loga jau ir manāmi gaišs, pēc stundas varēs jau avīzi ārā lasīt:)
un ak, jā, jā, es te varētu palikt vēl vienu ziemu, bet Zanīte, Zanīte. Viņš pat varbūt būtu ar mieru. Bet vieglāk būtu bez viņa te. Tikai tad atkal man ļoti iespējams nebūtu tāda dzīves iespējama. Kaut gan jūlijs, kad māsīca laimēs tos tūkstošus vairs nav tālu:) |
|