| kur? kā? |
Apr. 18th, 2011|09:28 pm |
es zinu, mācos un saprotu, ka nav jābūt piecgades vai vismaz pusgada plānam, pat ne lielos vilcienos. Ka kaut ko zināt uz priekšu nav mana lieta. (un es patiešām arī itin neko nezinu) Ka karjera nav nekas obligāts. Tāpat kā apzīmogota izglītība. Ka nevajag garus matus. Ka drīkst nebaidīties rotāties, ka nav jājūtas tamdēļ vien nepiedienīgi. Ka ir o.k. darīt tikai to, kas patīk. Un dzīvot tā, ka katra diena ir kā brīvdiena. Vai darīt darbu, kas ir hobijs.
Un tik un tā es te ņemos prātodama vest vai nevest ciemas drēbes uz laukiem, no Latvijas tālāka loģistika būtu vieglāka. Bet, ja nu es palieku Somijā? Un, ja nu vispār nākamo ziemu un sniegu sastapšu tikai pēc gada vai vairāk? Vai arī, ja tur kur būšu siltais apģērbs un apavi paši uzradīsies. (Ziemas jaku es pēdējo reizi pirku pamatskolas sākuma galā, ziemas zābakus ap pamatskolas vidū)
Bet ir tas trakais NODROŠINĀTIES, NODROŠINĀTIES!!!!!
KĀ TU ZIEMU PĀRLAIDĪSI, KO ŖĪT ĒDĪSI, un KO JA TAGAD IZTĒRĒSI IERKĀJUMUS, NO KĀ PĒC ŠEJIENES DZĪVOSI, KĀ KREDĪTU APMAKSĀSI (kas, starpcitu, ja vien viss noies gludi (Un esmu diezgan droša, ka noies) būs vien 20lvl), KĀDU DARBU STRĀDĀSI, un VAI BŪS PATĪKAMS DARBIŅŠ, vai tā ņemot un klejojot TIEŠĀM kāds darbs uzradīsies priekš manis, tā vienkārši man pa ceļam.
Vaig lai cilvēki zina par tevi - ko gribi un vari. Bet, ja saki ko gribi vai tā nav izmisīgā vēlme nodrošināties un tāda uzmācīga uzprasīšanās?
Un trakākais, ka tie visi 'KĀ', 'KĀ', 'KĀ' visticamāk nav mani jautājumi.
varētu tagad doties uz Dienvidameriku, uz kuru jau sen esmu gribējusi. Bet kā tad ar lidmašīnas biļeti, kur es tur dzīvošu, kā iztikšu. Es zinu, ka viss nokārtots. Bet tas 'kā, kā' stress...
Ja tā turpināšu kapā vai vismaz slimībās iedzīvošos |
|