|
Mar. 19th, 2011|08:51 pm |
mellenes un baltā šokolāde glābs pasauli. manu
ausis sāp, mēnesi nevar redzēt, vispār kaut kāds nogurums, nomāktība.
sākāpa uz varžacīm šodien šķiet viss kas var sakāpt. bet labi, ka tā. būs atkal ko uzlabot :) (un grūša nopūta fonā).
jāizdara tā, lai man būšana tuvumā Zanītei (nevaru izdomāt kā labāk viņu saukt) nebūtu tik nepanesama, neērta, i pati tad sapīta. piņķeris ar viņu ir viens no iemesliem kāpēc rīt uz baseinu nebraukšu.
un māsīca nerunājam. nu runājama, bet es nesaprotu kā. vai arī laist visu kaut kā gar ausīm (lasi: cauri un prom).
un man pilnmēnesī vajadzēja justies forši, kā vakar...
i jā, vēl. jāpainteresējās gan par pašpalīdzības grāmatu definīciju, taču šķiet, ka man par tām viedoklis ir radikāli uzlabojies, vai arī definīcija paplašinājusies vai vienārši palūrējusi pār briļļu malu kas ir starp vākiem. Jo-
pievakarē no durvīm ierāvu skabargu, tikko izvilku, radās spēcīga nepieciešamība ņemt un šķirt vaļā nesen ieviesto grāmatu 'You can heal your life' by L.L.Hay. i tur paverot grāmatu kā reizi atšķiras lapa par negadījumiem. un balts uz melna stāv rakstīts, ka nevis 'ak, es nabadziņš kā man neiet', bet, ka tas ir neizteiktu dusmu dēļ vai par vēlmi pretoties autoritātēm.
Lūk, a skabarga tika pirkstā ikurāt pēc mirkļa, kad dzirdēju, kā Zanīte neņem mazāko vērā, ka viņa grib kāpt lejā. I vispār kā var izmērā mazākus neņemt vērā tikai tāpēc, ka viņi tādi. Es te pat bērniem i visādiem citādiem hierarhijā zemākiem |
|