so: trīs filmas uzliktas kačāties, fonā sen nedzirdētais Dub FX ko reiz viens šoferītis ieteica.. toreiz vēl nosolījos uz konci Tallinnā aizbraukt. Kur pēc tam tai vasarā aizdauzījos, neatceros, bet uz to koncertu tā arī neaizbraucu. bet kā kārtīgs pilsonis, ko arī tas šoferītis pieteica, neesmu šo mākslinieku kačājusi. tā ja.vēl šī rīta netiešā tekstā dialogs ar mammu, par to, ka moš, ja manas patiesības ir tik nepopulārās, moš tās tad ir aplamas. savukārt es par to, ka tā saka cilvēki, kuriem ir bail paskatīties iekšā un ieraudzīt sevi, ar visu to, ko gribētu izlikties, ka tas nav bijis un vēl visu ko. par tantes atmiņas zušanu neesmu vēl teikusi, un iespējams, ka nevajag. ja nu vienīgi kādreiz kā smago artilēriju pietaupīt, ka šamie apgalvos, ka gļēvulības dēļ savu dzīvi nemaz nav pisuši, pardon my french. nu jā, un šorīt cēlos ar domu, ka jāpavaica kā Viņai (t.i.mammai) iet. tā arī izdarīju, tikai bija trīs reizes jāprasa kamēr viņa sāka stāstīt par sevi. līdz tam atbildēja par laiku un tad par to kur, ko katrs ģimenes loceklis šobrīd dara.
lūk, un tad vēl šodien slējot atklāju, ka šajā nekurienes vidū, tepat nākamajā pagriezienā, visburtiskākā meža vidū ir kaut kāds uzņēmums, vai pat vairāki. jāparokas pēc adreses. un tad gabaliņu tālāk tādā palielā klajumā, kalnā ir māja ar saimniecības ēku. ar šausmīgi smuku skatu uz ezeru. un saimniecības ēkas nojume ar smuku, smuku kokgriezumu un šķiet Lapzemei raksturīgo krāsu dekoriem. bij zilas, zilas debesis un saulains un bez vēja. uhh un ahh vieta. un visu dienu bija zilas, zilas debesis, kas ir jau kādas pāris dienas, bet līdz šim bija rets viesis. un šonakt ir skaidra mēnesnīca.
tad vēl - pēdējo dienu sajūta, ka krītu māsīcai uz nerviem, visticamāk ir drīzāk tas, ka viņi man krīt uz nerviem. un pa reizei jau arī krīt. cilvēki sev naturāli sareģžī dzīvi. bet, ja ko tādu saku, kad nav gatava to dzirdēt, kašķis vien sanāk, i beigās man vēl virsū sabrauc, pārprot un domā, ka viņai brauc virsū. tā, ja. taču lielais prieks, ka pa gabaliņam un lēni,bet beigās sanāca izrunāties. nevis kā zaķēnam sarauties, tā, ka pār lūpu lāga nepārspļaut. so lieliskas, lieliskas manas idejas, tikai dies' dod pacietību tb pati mācies pacietību un sagaidi, kad pavaicās. a to gribi no labas sirds a sanāk čerez žopu. ielūgums jāgaida, ielūgums. un ja cilvēks nav gatavs, negrib dzirdēt, tad miers nav ko. skumji gan skatīties kā cilvēki visu ko dara/nedara, ka varētu vieglāk/sev un citiem labāk, bet nu neko, iemācīšos pacietību un paklusēt, kad mēle niez. vēl gan arī mīmikas, bet tās nezinu kā savaldīt. un varbūt arī nevajag. dzīvs cilvēks, ta' es tomēr. vot te tev nu būt projektoram ar idejām un balsi, ka nav smagi jāstrādā un jādara, kas patīk. a uzaicinājumi, uzaicinājumi nāk komplektā. un varbūt arī labi ir, nevaig dzīvot sev garām un skriet un kaut ko darīt. nu i ka pasaulē 80% ģeneratori, un manifestori. būšu laimīgs projektors |