Sailgojos pēc mazāk sniega un vnk normālām vecām koka slēpēm, ar kurām toreiz slēpot bija pat ļoti ok, a tagad kā pīle pa ledu un kupenām. 

Un infrastruktūra ar šiem dīvaina - dikti sevi pozicionē kā perfektu vietu slēpošanai tur tādai un šitādai. Bet nav iespējams atvērt trašu kartes, un angļu versijā vispār izmet uz kaut kādu failu glabātuvi, kuru nevar palaist. 

Bet nu nekas, beigās i ceļš bij notīrīts, i līdz savam kalniņam bez palikšanas par sniega piku tiku i beigās vēl labu labas sniega moča pēdas atradu, kas aizveda līdz rubenim un jurtai, kas te tiek sauktas par kotkām, un ezeru, kur var gan smuku saullēktu, gan saulrietu redzēt. 

gala beigās vien telefons saplīsa (atkal), bet kompis ir atpakaļ dzīvē ar pavisam vnk taustiņu kombināciju.