|
Jan. 5th, 2011|02:27 am |
eem un kurš pateiks kur sākas iztēle un beidzas realitāte?
šovakar atkal garus jutu, skatās un vēro un neliekas miera. šķiet, ka ne agresīvi, bet tā, ka kaut ko pazaudējuši, nemierīgi, nelaimīgi.
i pat viņas, pieņemu, ka vecāsmammas emocijas jutu. drausmīgi spēcīgi. pietiek jau, ka dzīvu cilvēku emocijas jūtu, kur nu vēl garu.
bet nu, jā, bungāju viņas emocijas un šķiet, ka viņa aizgāja pavisam.
un atkal tā sajūta, ka spogulī skatos uz sevi ne ar savām acīm.
tagad sēžot savā istabā pie gaismas un uz pāris stundām ieurbušais kompī tas nemiers un sajūtu dzīvums norimis. sāku pat prātot, vai vnk nav manā galvā tas un vai pa tiešām nejūdzos. un tai pat laikā, pāris stundas atpakaļ tas bija īstāk par īstu.
māsīca piefiksēja, ka šis kārtējais garu pasākums jau atkal ir iekritis jaunā mēnesī.
un jā, tai pat laikā, ka prātoju vai neesmu to izdomājusi, nevaru ne par ko tagad uzkāpt augšā, jo bail |
|