| loģika/ kaut kas kā laimīga pasaule turas |
Nov. 29th, 2010|10:31 pm |
dikti svarīgi visā tālākajā brīdī cilvēkam ir svarīgi tas, kas ar viņu ir noticis bērnībā un pat vēl esot vēderā. Arī tie attiecību, izturēšanās modeļi, ko cilvēkbērns redz kā vecāki vai tā vide, kur viņš uzaug notiek/ko un kā dara, viņš pieņem savai lietošanai pats pēc tam vēlāk saprotot, ka tie ir no citiem apgūtie, ne viņa uzvedības modeļi.
Līdz ar to ir labi un pat būtiski, lai ģimenē aktīvā un bērnam aktīvā kontaktā ar bērnu būtu abi vecāki. Bet tikpat traki, ir un pietam dikti negatīvā nozīme ir, ja ģimenē nav saticības un starp vecākiem ir vairāk kara attiecības, nelīdzsvarotas vai vēl tur kā.
Lūk, un tad ir dillema - vaig abus vecākus un harmoniskas attiecības, bet nevar vairs turēt esošo dzīvesbiedru un no kopīgas pa lielam harmoniskas nākotnes pat smaka vairs nav palikusi. So jāšķiras i bērns(i) paliek kaut kur pa starpu.
Un tad pats trakākais - apzinoties šito un arī apzinoties, ka procents satikt uzreiz vai vismaz laikā (ja vispār izdodas satikt un nepaiet garām) cilvēku, ar kuru sanāktu šāda kombinācija (un prastu tādu izveidot un uzturēt! tāds sīkums:)), nav neko liels, tad bērnus dzīvē ta' nedzemdēsi. Vismaz, ja būsi vieda būtne un nevēlēsi saviem bērniem akūnāko bagāžu, kas galīgi nav viņu un viņiem vispār nevajadzētu ne ar ko tādu sastapties, karoč, nebojāsi viņiem dzīvi ar savu nekompetenci. Kur vēl šajā gadījumā nezināšanu nevajadzētu būt attaisnojošam, nu varbūt vienīgi vainu mīkstinošam apstāklim.
Šito maļu un maļu un pagaidām ideju kā šīs abas lietas īstenot un dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, neesmu atradusi.
Šodien ķēdītē salikās manas pārpasaulīgās skumjas, 'dzīves vilka' filosofiju un patikšanu un nežēlīgako smeldzi pret 'mani draugi tagad ceļa stabi' un sajūtu kaut kur no dziļumiem par to, ka mātei neesmu vajadzīga (kaut gan no viņas puses esmu). Un tad pēkšņi es saplīstu gabalos, kad māsīca pavaicā, vai kad aiznesa prom uzreiz pēc piedzimšanas, vai par to ir tā neesmu 'vajadzīgā sajūta'. Un tad izšķīsti, sakņupsti, izkliedzies mēmi pret debesīm (bērns mājās guļ, citādi būtu gribējusi skaļi, skaļi), nožāvājies un iestājas miers. Vo, emotional freedom techniqe. I visu vakaru raustījos un izvairījos sākt bungāt.
I vispār man esot kaut kāds māksliniecisks talats, kuru attīstot var pavisam smuki sanākt. Bet, ja nenāk pilnīgi nekas prāta, tad pilnīgi noteikti ir dotības veidot mīļu ģimenīti. Un pa žīzņi man ir nenoteiktība un neizlēmība par darbošanās/darba lietām. I tagad, kad kura tur tā planēta ir dubultā, tad pilnīgi vēl šītais vēl pamatīgāk. Tā māsīcas draudzene astroloģijas skolniece.
p.s. noskaidrojās, ka man tas Neptūns vēl kadus divus ar pus metīs ēnu pār mani. Tagad par darbiem, vēlāk par pašu. Neskaidrība, bet tai pat laikā bezgalīgi plašumi. Jāatceras šis, kad nākamreiz sabēdāšos. |
|