|
Nov. 1st, 2010|01:05 am |
sēžu un te tagad prātoju (ceļiem būtu labāk, ka tupētu):
esmu mājās, bet ne 'mājās' - sajūta tik un tā kā piedzīvojot, ne pašai kur mitinoties. Gadiem tā neesmu dzīvojusi - nejūtas, ka lāga pašas teritorija, nedz arī lāga skaidrs kur likties.
ir laiks lasīt, skatīties, domāt, runāt, pētīt pašai sevi un iet sviestā :)(pēdējā laika vizuālās aktivitātes ar spocīgajā lietām) = shitais viss kopaa, lai arii reizeem traki, bet tomeer ljoti labi ka taa var.
kaartiiga darba nav un negribas tagad ari neko riebiigu straadaat, taa lidz galam kaads darbs man buutu tiikams nezinu. neziņu apvienojot ar pavisam oficiālu human design system sava profila un planētu stāvokļa atļauju, arī gaidu uzaicinājumu kā tas kārtīgiem projektoriem pienākas.
mācos nebāzties visām pudelēm par korķi, negulēt ar visiem, ar kuriem sagribās vai gana neatlaidīgi un puslīz ciešami paši piedāvājas. nevaru izdomāt vaig vai nevajag man tomēr apklusināt savas runas spējas un nespējas. man jau liekas, ka nevajag a ja nu tomēr. sanāks moš pret vecumdienām vien divi cilvēki pa visu dzīvi, kas mani tā daudz maz no a līdz z varēs paciest acu galā bez manis uzdzītiem dusmu viļņiem vai sabeigtiem nerviem, jo pacietība no maniem 'kāpēc' grimasēm un noteiktā toņa būs izsabeigusies
varu izbraukāties krustu šķērsu ar mašīnu - beidzot pa nu jau cik pāris (?) gadiem esošās tiesības nostriprināt ar daudz maz braukšanu ikdienā. citādi plāksnīte bija i todo
atkal izbraukāties (tb pasauli tuvāk un tālāk pavagot) sanāk mazāk kā vēlētos
bet atkal ir apkārt cilvēki, kas lai savā būtībā ir forši, bet gruzī nost ar vēlēšanos pārzaģēties vismaz divās daļās, lai var abus bērnus appuišot, vnk ne lāga prasmi sakarīgi strīdēties (ja pieņem, ka es protu. citādi beigās vēl pret mūža galu kāds atklās patiesību, ka neesmu baļķi savā acī redzējusi. huj viņ zin). tad vēl viens, kas problēmas nerisina un norok, i ņem nežēlīgi aubē (šajā gadījumā kepkā vai bārdā) ko citi padomās. it kā jau štrunts ar to - palīdzi ar bērniem un māju un pārējais uz tevi neattiecas. a ja nu šie izšķiras ātrāk par pavasari - kur es likšos? nu likšos, bet silta vietiņa te i kaulus kustināt negribas. bet negribas arī sev harmoniju bojāt ar nestabiliem, neharmoniskiem cilvēkiem apkārt
var jau būt, ka aizbrauks pie refleksaloģes un māsīca man būs vairs ne ar 'kakas identitāti' (citēju viņu), bet puslīdz savāks cilvēks (tagad jei bogu ir čupa, pie tam pārmocījusies) un uzreiz būs mazāk ēnu, skatīšanās pār plecu un kadiķa svilināšanas, starp svecēm sēdēšanas (kad bija galīgā tintē no tā, kas rādījās, sadedzu trīs sveces un sasēdos starp tām. i visu vakaru tā. gribējās starp ugunskuriem, bet ķēpa un slinkums pa lielu un laikam tad jau nebija tik traki, jo ja vajadzība spiestu, gan jau trejdeviņus uzkurtu. i ļaudis uz šitā fona maskās taisās un krāsojās.:) man jorpojām maz neliekas no tā ko pati redzu/redzēju, jūtu/ jutu un domāju, ka redzu/iztēlojos...
pieķēru pie šitā tamdēļ, ka šodien sēžot kebabnīca, sirds burtiski iegaudojās pēc horizonta. nu jā un nervu kamoli un zvērēni atņirgtiem zobiem lai neteiktu zombiji no auklējamajiem bērniem iztēles(?)/sajušas(?) rezultāta.
uhhh
tad vēl uznāca liela vēlme kājas gredznetiņu nomainīt uz labo dusmu pirkstu (fakuci vnk), sāka uz nerviem krist.
un atkal ir tā pārmaiņu sajūta iekšā, ka nāk kaut kas. ka būs savādāk. vai arī moš vnk tā ir sajūta, ka vajadzīgas pārmaiņas nevis pats no sevis nokārtosies. kārtot vai ļauties - nav skaidrs |
|