|
Oct. 13th, 2010|02:31 pm |
kstatje - kā bunga ieteica, ņēmu karti (kas bumbas formā) metu gaisā, ar acīm ciet ķēru rokās un liku klāt pie deguna - lai deguns parāda kurp doties tb kurp bēgt no šejienes. Sanāca, ka man ir jāpārvācas ne vien no Somijas, bet pat no Zemes. Uz Marsu kā reiz ar Jorgi par to jau runājām:) Nosmējos un metu vēlreiz, šoreiz sanāca Antarktīda. Tad ar trešo reizi Hondurasa:) Negribējās ticēt vai tiešām man neviens normāls gala mērķis nav paredzēts, metu 4. reizi un sanāca trāpīt uz drūmākajiem Sibiirijas ziemeljiem pie Jenjisejas :D Morāle vienīgā derīgā vieta man maukt prom no šīs planētas, bet, ja ne tad noteikti palikt kur auksts. Ā un tad ar 5 reizi sanāca uz Bangladešu.Tur tuvu Tibeta, kur sen plānotys doties. Vien visu laiku tas bija plānā darīt kaut kad vēlāk pēc Skotijas, un Dienvidamerikas.
Bet jebkurā gadījumā aizvakar saņēmos un uzprasījos izrunāties ar māsīcas vīru. Neturētu man nervi gaidīt divas nedēļas, kamēr viņam būtu kāds brīvāks vakars, kad ar mani sadzert. Gribēju tikt skaidrībā, bet visu vakaru cerēju, ka varbūt, ka tomēr neatnāks, jo bija bail no sarunas gaitas un no iznākuma. Sajūta vispār bija tāda, ka prasījās drūmi piedzerties. Tik drūmi nesanāca, jo šņabi viņi nebija ar mieru tagad taisīt vaļā, savukārt balzams man ne ļoti. Bet beigās jau arī tas gāja grabēdams.
Gala beigās tomēr viņš atnāca runāt un pat izrunājām visu, un ritīgi palika labāk. Visu skaidri un gaiši pateicu un pavaicāju. Nu vairs nav sajūtas, ka jāņem vaga, kas ir ļoti labi, jo man pagaidām nav ne jausmas kā var tikt uz Marsu:)
Bet nu, jā, jebkurā gadījumā sevi stipri interesantā situācijā esmu sevi iemetusi - ziema te 7-8 mēneši, valoda sveša, ģimene tāda, ka katrs sūdz savu bēdu par otru (man vēl jāiemācās nodalīt un neuztvert, neraizēties par viņu problēmām) un tad jau vēl tas, ka viens no viņiem, ja vien būtu iespēja, kādā brīdī laiku pa laikam izdrāztu vai vismaz apgrābstītu. Ā, nu jā, un tad te vēl katrs ir ar saviem rēgiem un visnotaļ pamatīgu un gana spītīgu raksturu.
Tā, ja dzīvojam. |
|