| kartupeļu / kāpostu / poikaiņu eksperiments |
[Sep. 21st, 2014|03:31 pm] |
No rīta pa radio dzirdu par gadatirgu Pokaiņos. Saausos.
Apkārt organizējas kartupeļu mazuma* lasīšana.
Uz Pokaiņiem tomēr neaizbraucu.
Lasu kartupeļus.
Un saprotu, ka man patīk un pat ļoti. Un ir izklaidējoši un forši, lasīt.
Un, ka apkārtējiem ir savas skaistas komforta zonas. Un robežas un bailes.
Un es redzu, daudzus daudzus kartupeļus paliekam. Viņiem iet daudz ātrāk. Par kvalitātes un kvantitātes standartiem gan atkarīgs vai skatās pēc progresīvā (mana, ja!) vai esošā modeļa (vismaz caur manu prizmu)
Minu par paliekošajiem.
Atbilde bija citāta vērta. Patiesībā filmas.
Otru reizi ko lūkoju minēt par efektivitāti....
Atbilde citāda, taču arī (episka?)
Nu, dillema: vai vēl lasīt kaimiņiem kartupeļus, lai vilks paēdis un kaza dzīva? (lasi: kaimiņiem kartupeļi nolasīti un man drēbes izmagātas)
Kā pavisam nesen kāds teica: "Būtu man tavas problēmas..."
Mana atbilde bija par to, kaimiņu dārzā zāle reizēm šķiet zaļāka....
*Mazums - otrreizēja kartupeļu lauka 'pārskatīšana' - lasīšana.
Diez, cik lielai latviski runājošiem/lasošiem šīs process ir svešs? |
|
|