| psihoterapija: kā viss mainijās ar vinju |
[Aug. 12th, 2014|02:27 am] |
kā viss mainās vienu dienu:
es saliku mūsu gultu stiprāku
četras dienas vēlāk īsa ziņa: nē, mazā, atstāj mani
dienu vēlāk met no mājas un no sirds laukā
3-4 nedēļas vēlāk atkal tiekamies psihenē un dažas dienas nāk atkal no sirds un redzošas vēstules.
tad es pārguļu ar citu un viņam izstāstu, pēc kā viņš pātrauc attiecības ar mani.
tad martā tiekamies sirds pukst, ceļi ļogās un sirds sāp, stipri droši, ka abpusēji. At my most beautiful. Es dusmojos uz dievu/pasauli. Saplūstam/mēģinam šķirties. Atbrauc Samai. Viņš nomirst.
Mēnešus Latvijas un sevis viesulī, un viss kas par viņu atgādina sāp/aizķer/reizēm bēgu/izvairos no konfrontācijas |
|
|
| bērni - dusmas, sirds lūzt |
[Aug. 12th, 2014|11:48 pm] |
cik daudz iejaukties, kā un vai vispār. Un, ja ne, tad kā bez naida satikt?
Dusma un sašutums par to, ka brāļa ģimene atstāj zīdaini uz vairākām dienām pie vecvecākiem.
Jo vajag atpūtu un nomierināties/sakārtoties izlemot, veicot un lūkojot atkopties pēc aborta.
Atceros maza bērna sajūtu, kad vecāki ir atstājuši.
Esmu izbaudījusi uz savas ādas kā ir būt ar vīrieti, kuram ir attachment problēmas.
Zinu kā ir izlemt par abortu.
Stādos aptuveni priekšā kā ir iet uz ķirurgisko abortu.
Iespējams, ka nezinu visas detaļas.
Taču tik un tā, kā var atstāt, un kā mani vecāki tam piekrīt?!?!
Mana mamma aizināja to bērniņu auklēt, reizēs kad viņa nevar. Manu vecāku mājas
Auklēšu. Vien kā nenosodīt, ja nevajag nosodīt? Pieļaut, vai man tiesības nepieļaut? |
|
|