| Papardēs |
[Jun. 29th, 2014|06:00 pm] |
Otrais Jāņi ar precētu papardēs. Pirmie bija pirms aizbraukšanas no Latvijas, nu otrā, kad pirmo reizi atkal esmu (atpakaļ?) Latvijā.
Beigās gan bija vien skūpsts uz atvadām. Nekas ne pirms un par pēc nākotne klusē.
Dejas, un daudz pastaigu. Pirms tam skūpstus noraidīju, taču ne apskāvienus un sabiedrību.
Simpātisks, pat skaists. Dejotājs un matemātiķis un tumsnējs.
Nolīgoju Turaidā, dziedot, ka dvēsele, aknas un vispārējais staro.
Aiznākamajā dienā satiku viņu. Vēl divas dienas vēlāk viņš vēlējās mani noskūpstīt, es pagriezu vaigu.
Arī šodien staigājot pa maziem lauku celiņiem.
Taču viņam projām braucot, no mašīnas kāpu ārā lēni lēni. Un tad kad viņš izkāpa atvadīties, vairs skūpstiem nepretojos. Un, ai, tie bija saldi, gardi un patīkami....
Viens no mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēdošajiem bērniem pagriezās, mūs ieraudzīja un sāka plati un silti smaidīt. Tā - māsīcas meita, kas vēl dažas dienas atpakaļ man spēļlaukumā prasīja, vai es esmu kādā iemīlējusies. Viņa grib vēl kādu māsīciņu vai brālēniņu.
Ja ļautos šīm naktīm un dienām pilnība, bez kontracepcijas bērniņš visnotaļ arī būtu.
Trenēju piedienību un šā vai tā, skūpstoties, bija "ah, kā varētu!", ar nopūtu.
Arī viņiem naktī nepievienojos. Atklāti neaizināja un par nakts iespēju pateica vien nākamajā dienā.
Aizbrauca. Un es no krustcelēm aizgāju pa izdangātu ceļu ar klusu smaidu un viegli noreibušu sajūtu, drusku smeldzi un vecāku mājām
Rīt sāku Ramadānu. |
|
|