Tas nekas, ka pati reiz iekāpu lidmašīnā un aizlidoju, atpakaļ tā arī neatlidojot. Un nu tam stāstam ir iestājies noilgums, pat ne noilgums, vairāk lēmums - neturpināt. Un tāpat bija tikai viena nakts un viena diena. Un viss. Un aizlidoju. (Kaut, ja paliktu, pazaudētu vien pārdesmit eiro. Nebija dārgs starpkontinentālais lidojums... Toreiz loģika šķita ļoti skaidra un vietā. Tagad vairs noteikti nepaliktu. Paldies lidojumam. Un paldies, ka paguvu uz lidmašīnu. Pavisam burtiski minūti vēlāk jau būtu par vēlu.)

Un citā stāstā klīdām pa tukšu pilsētu, kas vēl mostas, laiskojoties visu dienu parkā pie ezera. Vietā, valstī, kuru nezinam. Satikušies nepilnas divas dienas iepriekš. Tad bija divas naktis. Un aizbraucāt katrs uz savu pusi. Ka viss, ka vairāk nebūs.

Bet tad viņš atbrauca pāri puskontinetam un satikāmies... Labā ziņa. ka ar viņu vēl var sazvanīties, apskauties, pat, ja skaisto bērnu plāns ar viņu ir izbeidzies nerealizējās  un visticamāk arī nerealizēsies.

Jā, bet, tad vēl ir arī vienvirziena biļetes. Kur, iespējams, vienīgais veids kā satikties ir vien šādi. Un ironijai (?!) - tā bija pēdējā filma ko skatījāmies kopā.