| robežu šķēršošanas īpatnības |
[Apr. 1st, 2014|01:18 am] |
fb.com šodien pamanīju vēstuli no kāda, kuru ne pēc bildēm atpazīstu (jo teju nekādas personu identificējošas foto profilā nav), ne pēc vārda. Taču uzrunāja vārdā, zināja par manu būšanu Gruzijā un vaicāja vai jorpojām esmu ceļā. Tā klusi pavaicāju, kur un kādos apstākļos esam tikušies. Jo pēc tiem jaukajiem autovadītājiem, kas visas reizes mani tajā reģionā izvizināja, neizskatījās (jo īsti nav foto) un vārdus viņiem neatceros. Un vēl jo mazāk skaidru atmiņu, ka kādam būtu devusi savu kontakta informāciju (izņemot paziņas, ne savu tel.nr.). Un atkal mēģināt minēt vārdu vai ka šis ir tas no tās situācijas, skaļi viss negribējās.
Un izrādās, tas ir kāds vīrietis no robežkontroles. Imigrācijas daļas, precīzāk.
Devos savam ceļabeidram ar sarežģītu pasi palīgos tulkot un vienkārši vizuālam atbalstam pie izpratināšanas, ka neiebrauc viss vinju valstī terorists, ka, jā, patiešām ceļo un, ka, jā, ir nauda.
Mani toreiz uz Turcijas robežas pasauca maliņā un tadu augstākminēto ceļabiedru uz tas pašas robežpārejas, pāris metrus tālāk pasauca maliņā Gruzijas pusē, lai izprašņātu krustu šķērsu. Mani vien gruzīņu pasu pārbaudītajs īsi paskatījās un: Dobro pozhalovat', prosavica, vēl ar aci piemiedzot.
Lūk, un nu imigrācijas darbinieks (no kura es ceļabeidru pestīju) pēc vairākām nedēļām, sadabonot/saglabājot manus pases datus uzrok sociālajā tīklā, un vaicā vai atbraukšu pie viņa ciemos vasarā pie jūras atpūsties. Kad saku, ka neatpazīstu viņu pēc vārda, nosaka, ka priekšā viņš toreiz nestādījās.
Varētu teikt, ka pirmo reizi tā, taču vēl ne tik daudz gadus atpakaļ pati reiz meklēju kravas auto šoferi, par kuru vien zināju vecumu, pilsētu, kur dzīvo un aptuveni darba vietu, vai vismaz sadarbības partneru firmu. Vārdu nespēju atcerēties. Aizrakos līdz sadarbības partn. kompānijas darbiniekiem. Tas cilvēks teica, ka attiecīgo šoferi nepazīst. Tālāk vairs nemeklēju, nerakstīju. Vien noglabāju stūrīti sapni ar viņu vēlreiz kur ceļā satikties |
|
|