| vājiem nerviem nelasīt |
[Nov. 11th, 2013|09:56 pm] |
| [ | music |
| | Täällä Pohjantähden alla | ] |
esmu iztirgojusi sevi medmāsai, lai būtu mājas līdz no Šveices prombraukšanai*
tā ka pret debesīm jākliedz (jāgaudo)
laikam nav laba doma iet pie pacienta uz psiheni izraudāties
man ta' labi, bet tam pacientam pēc tam? vai ja, jau procesā viņam paliek slikti un aiziet ciet. mani izdzen un vēl lietu piešuj, ka traucēju dzīvi garīgi slimajiem. kaut diez vai psihenes pacienta zvanam policija atsauktos (kas ir ironija, stereotipu un mēģinājuma jokot kopums)
buķetei pie vilku kaukšanas, ja gribu, lai pie manis brauc ļaudis pa kārtai par mani rūpēties un ka man ir jaukas mājas uz kurām viņi brauktu. nogurusi pie ļaudīm braukt un par viņiem rūpēties. tas nekas, ka pati to bija kā jauku darbības plānu saredzējusi nesen atpakaļ, kad meklēju kādu pamatu un mieru - virzienu. cik taisnība tajā, cik maldi?
gribēju pēdējās divas dienas pirms došanās atpūsties un darīt lietas tikai sev. a šodien no 12 līdz tumsai un plus sanāca tāda skriešana. bija arī jauki brīži. kā izpiests citrons, kurš vēl izmērcēts tekilā un tagad no tā visas malas dedzina un sāp
un, jā, vainoju sevi. ļoti 'produktīvi un pilnīgi neveselīgi.
*pati vilku garumā, lai vēl paliktu, lai sanāktu ar Viņu parunāt, lai neļautu tā vnk attiecībām izjukt. Ja reiz Viņš rakstīja meilu, ka 'tev no manis ir jāiet prom'. Tad tagad es būšu tā, kas piedāvās pauzi. Ar visu to, ka esmu sagaidījusi, kad ar Viņu atkal var satikties. Par to jūtos pārsteigta, apmulsusi un neērti. Jo biju viņam un sev teikusi, ka varu kādus mēnešus pavilkt. Štrunts! ar intensitāti, ko redzēju pēdējās nedēļas un manu atrašanās pozīciju tās laikā, es izstājos (kaut kur fonā skan svešas balsis "Gļēvule! Pašlabuma meklētāja! Egojiste!!!") |
|
|