| vēji |
[Sep. 14th, 2013|01:11 am] |
šovakar pārņēma tāda smeldzīga un skaidra sajūta, ka ar šiem cilvēkiem* un šeit vien īslaicīgi. Un laiks iet uz beigām. Viņam to tagad viņa psiholoģiskā stāvokļa dēļ teikt nevar.
Vakar draudzene uzrakstīja par savām fantāzijām (ne erotiskām) ar mani La Gomera (Kanāriju salas). Biju šo vietu apsvērusi pagājušā ziemā. Taču tas bija pagājušajā ziemā. La Gomera izklausās pēc mazas skaistas vietas, kas pilna ar tūristiem un hipijiem/goa bērniem un citādiem klaiņotājiem. Ok dabūtu tur domubiedrus. Vien salas apmēri, izolētība (?)un iespējamais ienākumu trūkums mani tur biedē.
Barselona gan man patiktu. Vien, vai piedāvājums vēl ir spēkā?
Pietrūks Šveices mežu. Un gan jau, ka arī ziemas (sniega un sala). Un varbūt, ka mans laiks Šveicē un ar Viņu nav galā?! Tik vien, ka man iztēle aptrūkusies?
Sanāca dusma uz Viņu. Ne ar īsti lielu pamatu par ko. Esmu nepacietīga un prasīga. Ok, man nav tik traki kā Viņam. Bet es arī gribu atbalstu un palīdzību! (ar piepūstiem vaigiem cērtu kāju pie zemes) Un es gribēju viņu satikt. Kaut galvenais mērķis - lai man nav tik daudz laika domāt. Lai varu klātienē skatīt un pamanīt refekcijas un sajūtas, ne sevi ar saviem 'varbūt' nervozu, skumju, aizkaitinātu un greizsirdīgu padarīt.
Vo, aizbraucu, satiku. Pat piektajā stāvā ar saviem vēl vārgajiem ceļiem uzkāpu (sāpēt nesāka). I nemiera vietā dabūju sajūtu, ka šito ballīti ilgi vairs neturpināšu.
* Medmāsas bērni un Viņš. Bērnus pret rudeni jau gatavojos palaist. Bet viņu vēl nebiju. Vai vismaz vēl nebiju sajutusi. Ka šī vairs nav mana izrāde
Taču varbūt, varbūt es alojos |
|
|