| robežas un cemme. liela |
[Mar. 1st, 2013|09:59 pm] |
Brīvība pasācis doties ielās/klubos/bāros, kā stāstīja par šo nedēļas nogali - tad šķiet visas dienas. Un man kremt.
Kad bijām kopā - vienreiz aizdevāmies kopā uz viņa brālēna dzimšanas dienu dzīvoklī. Kad prasu - kam tādas pārmaiņas, viņš vien nosaka ar vieglumu 'brīvība'.
Un tad viņš tā steidzīgi, teju pusteikumā grib atvadīties, jo pāri tiltam nāk Nelle.* Tad nu man bija pavisam raudas bija klāt, un nākot pretī citam treilerparka iemītniekam, kurš redz, ka dodos pa to pašu ceļu, mani gaidīja. Satiekoties teicu: Life is a bitch** Jau tāda pilnīgi pa vīlēm, tik' pienākuma apziņa neļāva apstāties, sagumt un raudāt.
Tad parunājām pa dzīvi un es nezinot kā saņemties/no kurienes vēl ņemt resursus, devos uz savai emocionālajai attiecīgu cieņu prasošanajai daļai nozīmīgu tikšanos.
Sāpei bonusā saprašana, ka nav man viss vienalga, kad kur un ko viņš dara. Labi, kopā šķiet, ka negribu būt - kaut, nē, kāda daļa vēl grib vai arī grib pēc kāda laika, taču vēl sāp par to, kas bijis un nebijis. ehhhhhh
*Nelle ir visticamāk jauka meitene, uz kuru es esmu greizsirdīga, vai precīzāk dusmīga un traki skumja, ka Brīvība reiz viņas sabiedrību izbaudīja vairāk nekā manu. Acu priekšā, mūsu attiecību krēslas stundā. Kas man bija smagi
**Parasti es klāstu un visbiežāk arī svēti ticu, ka tā brīnišķīga. Šajās dienās satieku savas robežas un sāpes ar Brīvību saistīto lietu sakarā |
|
|