| pirms dzimšanas dienas augšanas lēciens? |
[Mar. 25th, 2012|07:55 pm] |
kādu pusgadu, gadu biju mierīgi dzīvojusi, ka sevi nupat jau pazīstu, vai pazīstu vismaz daudz vairāk nekā iepriekš. Un tad izrādās, ka jorpojām ir Tiiik daudz pārsteigumu pašai par sevi un rūpīgi slēptu sajūtu, reakciju. Visvairāk pārsteidza, ka ir tik daudz dusmu un vainas sajūtas. (negribas rakstīt 'apziņas'. Un vispār, no kurienes 'sirdsapziņa' jēdziens cēlies? man tas ar negatīvu ne pozitīvu asociējas)
kur es kaut (jeb) ko daru priekš sevis, kur tāpēc, ka kāds tā teica, ka ir labi. Kāda cita ātrumā, kārtībām, metodēm. Un tad kur esmu vispār es pati tad?
un kā izrādās ar visu manu stūrgalvību, gribasspēku es nemaz neatļaujos tā īsti gribēt un prasīt sev. vieglā sadzīvošana ar mani patiesībā ir mana apziņa, ka nedrīksti gribēt un, ka jārūpējas, lai citi nekur neapvainotos, nesāpinātu, nepamodinātu, utt. u.tjp. Un tas gribasspēks ko es sevī pazinu, izskatās ir vien tā uzliesmojumi, buntošanās, nevis patiesa ticība un spēks.
draudzenei uzrakstu, ka nebraukšu tagad pie viņas, gribu iepazīties ar cilvēku, kas skatās man pretī spogulī.
viņa uzraksta atpakaļ - veseļojies!
un tad vēl pēdējā laikā traki bieži pie sevis Brīvību nosaucu sava pirmā puiša vārdā, savukārt, kad domāju vai bungāju par pirmo, saucu viņu (pirmo) par Brīvību. Un tad vispār visi puišu/vīriešu vārdi sāka nākt ārā un jukt kopā. Teju cik labi būt būt jaunavai un pirms veidot attiecības zināt to, ko zinu tagad
bet tad vēl gribu vairāk to prast pielietot un atrast sev vislabāko metodi. citādi: viens - bungā; otrs - elpo, sports; trešais - ko tu vispār te ņemies
tad mēģinu atcerēties par cilvēkiem, kas izteica komplimentus par manu dzīvi un ko raksta L. Hay. |
|
|