| 27.05.2011 0:59 |
[May. 27th, 2011|12:56 am] |
Pagalmā jauno zālīti ēd jau divi zaķi. Abien nu jau baltie kažoki nost pavisam. Pirms pusotras nedēļas vēl leca ar baltām ausīm un stilbiem.
Saulrieta krāsas vēl ir. Pati saule laikam beidzot norietējusi.
Fonā skan valsis no filmas "Mājas tur, kur sirds/sirdī" beigu skaņu celiņa.
Visu vakaru pavadīju bungājot par bailēm (vai vienkārši baidoties) palikt trūkumā un piespiedu apstākļus nerealizēt savas vēlmes.
Kur vēl liriskāks dienas nobeigums... |
|
|
| pašķirstīju vecos ierakstus |
[May. 27th, 2011|11:43 pm] |
iemesls, jo nespēju atcerēties pagājušā pavasara sajūtas, izņemot dažas nianses. ārējās vides fiksācija kaut cik vēl ieslēgta, bet sajūtu atmiņa pilnīgā tukšumā. ciba atgādināja.
drausmīgi palika atceroties/izlasot, kā ir dzīvots, kas ļauts sev darīt. tajā pat laikā ir pilnīgi skaidrs, ka vajadzēja tam visam iziet cauri. ja nebūtu tik pamatīgi atrāvusies, nebūtu sapratusi. un vienlaicīgi bija sajūta, ka lasītu par kādu citu cilvēku.
tad palasīju pērnā rudens ierakstus... un uiiiii! kā esmu augusi. liels prieks par to un kauns par savu dumību.
bet drīkst tak' nezināt, drīkst kļūdīties un drīkst augt pakāpeniski savā tempā, DRĪKST - skaļi to sev domās atgādinot skaitu
motociklistu dzīve vairs galīgi nevilina, i ir tāds klusums pie jautājumu, vai pati vēl gribi moci.
ādas un sekss&drugs&rock'n'roll vairs galīgi nevilina. CS tādiem profiliem metu līkumu. kaut jāatzīst, ka uz garām braucošu moci jorpojām atskatos.
varbūt man vienkārši hromēti interjera elementi kaut kur miteklī jāsakarina i lieta darīta:) |
|
|