O.K., 'trust the Universe' vietā uzrakstīju 'trust the flow of life', bet par 'and your inner knowing' es vnk esmu lepna. Tik drausmīga nepieciešamība iederēties.... brrr... 

i vispār no šejienes 100 pazīmēm man šķiet ir simtu viena. Likās, ka esmu augusi (nu esmu jau arī), ka būs nu kādi daži nu varbūt desmit, bet pie sešdesmitā punkta šīs ilūzījas sabruka. Bet labi, jauns darba lauks pavēries 

Kaut gan jau tāpat 120 stāv pavērti, nenobeigti. Taču, ka ņem vērā, ka kaut kā pabeigšana līdz galam mani īpaši neuztrauc, un pārliecība, ka, kad būs savs laiks, tad notiks, tad nav ko ņemties man.

Vēl prieks, ka izārstēju savu neziņu par vasaru, un nākotnes bailes, precīzāk. Mazā šauba, ka situācijas glābšanai uzmetu kaut aptuvenu plānu, lai kaut kāds sirdsmiers. Bet gribas domāt, ka bailes izelpoju un aizlaidu, paļaujos, ka būs kā vajag. Un tas, nekas, ka nezinu detaļas. Zinu tikai galveno, lai ir laimīgi un vislabāk man derīgais. Un, kad tiešām vajadzēs, tad viss izkārtosies tieši tā kā vajag. Lūk:):)

Ar labunakti, mazuļi - kā no tās 80gadu beigu bērnu programmas vakaros ar 'tože skaska spat' lažitsa, baaa-ju baiy'