| |
[Mar. 8th, 2011|11:15 pm] |
|
sailgojos pēc Apsarga (ja viņš vispār vēl ir apsargs un nav paguvis uz Krieviju aizlaisties). viņam tik fantastiski maigā vaidā sanāca mani 'piezemēt' un reizē noticēt un atgādināt pašai sev cik es forša. Jā, un par viņu es iedomājos ieraugot šo attēlu. Paspēju jau nopūsties, ka nav arī veidu kā viņu satikt, ja vien trāpīties kādreiz uz ceļa viņam garām braucot, pieņemot, ka viņš mani pazīs arī ar īsiem matiem, bet tad atcerējos, ka parokoties nekustamā īpašuma sludinājumos, viņu atradīšu, protams, paturot prātā, ka viņš tad nav aizlaidies. Ja ir tad laikam vienīgais variants ir viņu kādreiz Krievijā stopojot satikt. Par krieviem vēl - saņēmu kārtējo epastu Dimas, un atkal netieku gudra vai man ir vai nav jālasa starp rindiņām. Pēc idejas ir vienkārši un jauki - cilvēks grib mani satikt, noorganizē kā man tikt un kur palikt i viss. Skepse tagad no mana lētticīgumu vai no traumas par Kaanu. Zinu, ka man nekas nenotiks un galā tikšu, bet ir bail, ka atkal ir kaut kādas automātiskas ekspektācijas un ka visi vīrieši ir cūkas. Dzirdu kā tas skan, un tik un tā bail. Šodien dūšas nebūs, bet rīt varētu ar māsīcu kaut kā šito izbungāt. Naivums naivumam, bet šāda kondīcija jau ir par daudz. Jo toreiz tak uz Lietuvu braucu miera vējos un viss bija smuki.
vēl gribās uzrakstīt stāstu par tēvuun pierakstīt 'parenting for peaceful world' (helping mode ir tiešām baigā lieta), bet to es atlikšu vēl uz dienu.
bāāā juuu baiiii |
|
|