| |
[Dec. 19th, 2010|11:00 pm] |
teju dusmu parāva, kad pateica, ka o, kāds smuks ezītis! par mani nodzīto galvu. ir jau ir ataugushi, jā. bet gribaas, lai pamana, ka nav matu nevis, ka kaads tur eziitis.
emociju apbediisahanas graamataa par iesnaam ir mineets, ka negribeshanas palaist veco, tagadnes neatzishana. un taa jau ir. bet par akuutu matu nodziishanas sindromu tur nekas nav. pati sevi ar varu metu pārmaiņās un tad brīnos kāpēc čikš un manti nost, arī pati tā čiks esmu jau jaunā es viss nav. izbeedaajos par savu stulbumu, ka tik ilgi dzivoju taa kaa dziivoju. izcilaaju visas forshaas viirieshu un vnk celjoshanas atminjas. meegjinaju saakt praatot, kaa man buutu viss iegroziisies,ja buutu toreiz uz Pariizi paarvaakusies. Un smiekliigaakais jau, ka iemesls kaapeec neparvaacos bija skola. skola, kuru tāpat pametu un šķiet, ka nekad arī nepabeigšu. kaut kas zin, mazums apsatrakšu. bet nu diez vai. tik daudz izlamātā sistēma prasīties aptakaļ, nē, nē.
so, nu jā, tādā kā jaunajā gadā izpriecāju, apcerēju spilgtākos notikumus līdz šim, izdzēru vīnu, apēdu lasi. izdomāju, ka velti pie Jorges turos un joprojām pati sev kaut kādas cerības dodu. apcerēju jauno gadu pirms diviem gadiem skiet, kur viens vakars izvērtās par burvīgu trīsndiennieku ar veci, ap kuru beigaas saakām nezheeliigi kasīties. nu jā un tas viss sākās tāpēc, ka sacepos uz kristīni par ezīti un, ka skype kaut kaadaa sakaraa paraadiijas Carlos (augstākminētais vīriešcilvēks) onlinaa, kaut lidz shim biju sveeti paarliecinaata, ka jau bez maz gadiem vins no kontaktiem ir izdzeests.
tātat izplosījos izbēdājos, pārcilāju bijušo kā reiz uz saulgriežiem un mēnesapstumsumu vienā dienā, un šķiet, ka pieņēmu, ka mans dabiskais stāvoklis varbūt arī ir nezināt, būt starp tādām kā divām pasaulēm, kārājies gaisā. tāds esot arī ceļojot. un pēc idejas man ļoti patīk tā sajūta ceļojot. tu esi tu, ar to, kas tev ir. un tavas domas ir palielam ir tikai šeit un tagad un skaidrs vien ir attiecīgais brīdis. levitātīvais stāvoklis vai kā nu to smuki sauc.
un tagad pilnigi noteikti ir tāds, jo no vecā pamazām prom. un diskomforts bija, ka gribējās žvik un prom, a pati jau pie tā vēl bik turos. un loģiski, jo nav skaidrs, kas būs vietā un vai sagaida, kas labs. un tāda, kā tagad esmu, arī sevi nepazīstu. es pat cilvēks nevaru pateikt vai man vēl garšo tas un tas un vai patīk tās un tās krāsas. cepti sīpoli šodien likās tā neko, un, jā, nesen kā pat sautēti kāposti šķita garšīgi. un es pat tā kā pa milimetram atkāpjos no sava naida par ēst gatavošanu. aš interesējos kā gaļu un bubertu uztaisīt. |
|
|