| |
[Nov. 26th, 2010|03:16 pm] |
ar visu to, ka tiko tādā ļaunā priekā/'uz zemes beidzot ir taisnība' bez maz iegavilējos par mana bijušā dārgā apjausmu, ka nav ko te līst uz vēdera bruncim, no kura tik vien kā arī interesē kā bruncis (nu visamz tā es mēģinu stāstīt, tas dod vismaz kaut kādu ticību viņa da jebkad teiktajam), jo tik un tā realitāte ir tur, kur tā ir, tik un tā klausoties Täällä Pohjantähden rauj uz raudienu. Patiesībā arī raudātu, ja vien nebūtu tik dziļi iesēdies, ka ir jāsavācās, jābūt stiprai. It kā neraudašana būtu stipruma pazīme. ha! nu nav tak'. tikai traki ilgi man tā šķita, un kaut kur kaula smadzenēs jorpojām tas sēž. sviestelis. būs jāiet raudāšanas kursos:) citādi staigāt ar pārpasaulīgu skumju pilnām acīm tože liela jēga nav, jo tie kam acis ir vaļā tāpat saprot. Un es ta vēl vairāk.
Laikam man te ne tikai ar nto gadu miegu jātiek galā, bet arī ar nto gadu skumjām.Uhh un eehhhh. Un ehhh ir lielāks kā uh |
|
|