| |
[Sep. 29th, 2010|02:00 am] |
Šņabis ir beidzies,
Drope ir galā,
Jūtos zem galda kā vientuļā salā.
Nav tagad nekas ne dzerts, ne kāda ballīte, ne kā tāda. Bet tā sajūta ir kā pēc kaut kā ļoti intensīva, tāda 'salas sajūta' un apziņa, ka priekšā būs KAUT KAS liels, tikai ne jausmas, kas. Un šķiet, ka pat foršs. Ir, ir baigā neziņa kā būs. Kā sadzīvosim? Vai nenojūgšos pie tie ziemeļbriežiem mežos? Tāds sakarīgs plāns B, kur doties, ko darīt, kad kaut kad ziemas vidū uznāks sajūta 'viss līdz kaklam, gribu prom' nav. Bet varbūt, ka nāks laiks, nāks padoms.
Šodien draudzene drusku muguru pamasēja. Viņa tikai pieskārās un es sapratu kā ir pieskārienu trūkums organismā. Tāds ne ļoti akūts, bet, kad pieskarās, tad jūt 'ai, cik labi un cik sen pieskāriens nav izjusts'. Un pat viss elementārākais ne tur mīļotā cilvēka vai vēl kā tur. Taču tai pat laikā diezgan apzināti staigāju pie sava zobuārsta, kurš dod kaut kādu pieskārienu devu sīkā veidā, rūpēs par detaļām un varbūt, ka pat pavisam neapzināti iespējams. Nekad nebūt domājusi, ka tas varētu būt zobuārstu izvēles kritērijs, bet nu redz', ka var:) Ieraugot ielas drēbēs viņu šodien atlika vien nomurrāties un nopriecāties, ka tik simpātisks vīrietis ik pēc 5-10 min pavaicā vai tā ir labi, vai netraucē, nesāp. Gan jau ka vien rūpe par klientu, bet nu vienalga šauuuusmiigi forši, ka tā:)
Tā, lūk, dzīvojam.
Tad vēl iedomājos, ka, protams, forši, ka var šitā norakstīt no sevis nost un paklausīties citu stāstus, bet tai pat laikā ir gauži skumja sajūta, ka, lai gan jau pēc ierakstiem ir diezgan skaidrs, ka attiecīgais cilvēks dzīvē varētu būt foršs, vērtīgs, patīkams cilvēks, 'nav paredzēts' šos cilvēkus jebkad satikt klātienē un iepazīties tā pa īstam ne lasot personas cibas ierakstus. Ohh, c'est la vie. |
|
|