| |
[Jul. 31st, 2010|02:59 am] |
ah, Sapožņiki, Sapožņiki :) "Ņetu gde palku zasunut'!" :D :)) Tā, ja.
Bet labi, ka cilvēki tomēr prasmes nav zaudējuši:) Sapožņika vēlme, lai ļauj darīt visu pašam - tā arī nesapratu, vai tamdēļ, ka komplekso, ka kaut kas nesanāk īsti un viņam ierāda kā labāk, vai arī vnk patīk dominēt. Bet nu tā kā viņam tas sanāk labi, tad var arī mierīgu sirdi viņam tā ļaut.
Pa dienu iedomājos, ka varbūt mana vēlme pēc bērniem, patiesība ir vēlme kādam dāvāt maigumu, rūpēties, ne tikšķos pulkstenis. Jo nejūtos simt procentu droša, ka tagad zinu kā palīdzēt izaugt jaukam cilvēkbērnam, ne kā zīdaini kopt. Bet laikam kopšanu vnk iemācās, par to nav ko iespringt, un varbūt, ka arī zinātu kā foršu cilvēkbērnu līdzēt veidot.
Taču tik un tā maigumu vajag un arī pašai, ko dot otram, ir iekrājies. |
|
|
| sapņi |
[Jul. 31st, 2010|11:23 am] |
Tie palīdzot pārdzīvot un labāk izciest realitāti... Tad kā ar murgiem? Un šonakt bija tik pretīgs sapnis. Ne murgs klasiskajā izpratnē. Gandrīz par tipisku uzskatāma ainiņa no kādu laiku atpakaļ dzīves. Tik riebīga sajūta. Bija jau aizmesta žults un jautājumi 'kā tā var?!', ja reiz esmu tev nozīmīga, ja esmu. Bet varbūt tā vajag, lai uz visiem laikiem izsistu kaut kādas rožainās nostaļģijas domas ārā, tā līdz mielēm. Kaut man likās, ka jau ir līdz mielēm. Ufff
Slinkums skriet, ar velo braukt nē. Jāaizbrauc tagad līdz ezeram, lai ūdens šito nomazgā nost. "Odi et amo" šoreiz nepalīdz. Kaut jau arī neklausos ar visām šūnām. Tagad ir sajūta, ka mūzikas zāles šim ir par vieglu. |
|
|
| |
[Jul. 31st, 2010|01:44 pm] |
|
bešenstvo matki |
|
|