Uz Tavas plaukstas izkust no laimes... - February 10th, 2008

Ir tik labi aizbraukt uz mājām!!! Lai gan neko tādu nebiju ieplānojusi. Bet tā jau ir ar tiem plāniem - tik Dieva uzjautrināšanaim :) Tādos brīžos man gribās būt tādai pavisam maziņai un palikt mājās, nerūpēties par tik daudzām lietām, par kurām ikdienā tik daudz domāju. Bieži vien tās pateišām ir pavisam nesvarīgas lietas. Satraucos par muļķībām un sīkumiem, lai gan tik bieži aizmirstu par savu labāko DRAUGU, kas ne uz mirkli mani neatstāj, kas pieļauj lai cīnos ar grūtībām, lai cīnos ar kārdinājumiem, jā, Viņš pieļauj, taču ne uz brīdi mani neatstāj vienu. Visu laiku ir kopā ar mani. Taču tik reti es to sajūtu, jo sāku dienu ar mūra celšanu - visi liekie darbi ko veicu, nevajadzīgie satraukumi utt. ir kā tādi ķieģeļi (citreiz pat bloki), ko tik krauju vienu otram virsū. Taču ir arī dienas, kad no šiem mūriem tieku vaļā un tās ir tās laimīgākās dienas manā mūžā...
Mans mīļais Jēzu, es Tevi mīlu! Jā, mana mīlestība ir niecīga un pavisam maziņa un citreiz tā kaut kur pat pazūd (uh, cik bieži)...Bet Tu vienmēr mani mīli neskatoties ne uz ko, jo Tu mīli visus un tas ir neaptverami, nesaprotami... Bet tā tas ir! paldies Tev! :)

Es uzkāpu kalnā, tad attapos ielejā; biju viļņa galotnē, tad kaut kur nogrimu; biju tik tuvu debesīm, tad sajutu svelošu zemi; biju tur...tagad atkal esmu te; ne par metru tālāk no punkta, kur biju sākumā, lai gan tiku tālu, bet tagad... tagad vēl jātiek uz to sākumpunktu no kura sāku... Došos uz kapellu nomierināt savus skrejošos pukstus... Es atkal izdarīju kaut ko ne tā, un zinu ko...