|
Jan. 13th, 2015|11:23 am |
Stāvēju Latvijas pasta tradicionāli nogurdinošā rindā.
Paceļot acis no savas Kindles, vairs nespēju atraut skatienu no vienas operatores. Viņa, aizspraudusi aiz auss pildspalvu, skaitīja vēstules, šķiroja tās, laiku pa laikam uzjautājot ko klientam pavisam priecīgā balsī. Viņas sarkano matu šķipsnas bija haotiskas, saknes ataugušas, viņa pati ļoti neuzkrītoši ģērbta, bet viņas sirsnība, neviltotais darba prieks bija vilinoši magnētisks. nebija svarīgi, ko viņa jautāja, bet Kā
Kad pasniedzu viņai savu pasi un pilnvaru ar teikumu ka aicinājumu pēc ierakstītās vēstules jau paspēju pazaudēt, viņa ienira papīros ar izmeklētāja prieku. Ienira pa tiešo, jo viņai acīmredzami būtu nepieciešams brilles. Un viņas uzvaras sauciens, atrod pareizo aili, lika pasmaidīt pat rindā aizkaitinātajai man.
Iznākot ārā, acīs sāpīgi iedūra saule. Sētnieks lēnām šķūrēja sniegu, ar smaidu vērojot, kā vižņi savērpjas kamolos. Absolūti meditatīvi. Viņš nekur nesteidzās. Viņam viss notika uz šīs ietves. Tur bija visi viņa mērķi, visa viņa diena...
Un, iespējams, dzīve |
|