| Šļurinācija |
Mar. 1st, 2007|01:28 am |
Kārtējais caurums manā vēstures hronikā. Šodien mamma man uzadīja vesti. Ne tā, ka tam būtu kāda nozīme, bet tas lika atcerēties, ka man vajag bikses. Tas, savukārt, lika atcerēties, ka man riebjas pašā ziemas vidū pirkt bikses, nerunājot vispār par to, ka no iepirkšanās bēgu kā vesela lapsa no cilvēka (JO, ja lapsai būtu trakumsērga, tad viņa vis nebēgtu). Sērga man ir tikai viena - aklums. Drīz laikam sākšu reaģēt uz pīkstošajiem luksoforiem. Lai ieraudzītu sevi spoguli no 20 cm attāluma, man jāliek brilles. Vairs nemaz nezinu, kā es izskatos bez tām no tēva aizlienētajām Potera acenēm. Vislaik tas likās Hi -Hi, Ha-Ha, jolki palki, neredzu cik tu pirkstus rādi, moins, Ho-Ho-Ha-Ha.. A vot tagad jau Bļa-Bļa. Ņihuja.
Kas vēl tāds recent noticis (stilīgi pateikt tā). Kārtējo reizi uzplēsu kājas pirkstu, kārtējo reizi to nemanīju. Konstatēju, ka tā sāpošā roka (pirms 3 nedēļām nomaucos) tā kā mazliet atšķirās no otras. Bet tas jau ir stāsts par to, kā es atkal kaut ko ielaidu, nesaaudzēju utt. un vecumā varēšu par to sūdzēties.
Mācos braukt ar auto. Strādāju Ģildē. Nebraucu uz treniņiem. Arī skolu šada tadada apmeklēju. Stāvu taisnu muguru pie sienas. Nelietoju Easy-Shaper. Ar kaunīgu ģīmi pērku BETĀ 20 paciņas sēmošku. Taisu negaršīgus salātus. Biju uz kino! "Piezīmes par kādu skandālu". Man ir tikai viens truls vārds, ko pateikt - foršīīīīīīīīī. Runājot par trulumu - trulums ir brālis. Rīt man jādeklamē sasodītā Poruka dzeja. (sasodītā dzeja, nevis Poruks). Bet tādiem truliķiem kā man dzeja liekas nožēlojama un domāta tādiem personāžiem kā, piemēram, manai klasesbiedrenei Leopardijai. Es arī grāmatas vairs nelasu vairāk kā obligāti. Toties šodien kaut ko labu sapratu, tā teikt, pie atziņas nonācu. Žēl, ka vairs neatceros, pie kādas.
Pagaidām pietiks
|
|