| |
[Jan. 25th, 2007|02:03 am] |
Noraidīja koncertzāles projektu. Man gribas iepliķēt ikvienam tautietim, kurš čīkst, ka viņa dārgos nodokļus izmantos šiem "Melnajiem zārkiem". Atvainojiet, tie "Melnie zārki" būtu bijusi mūsu nākotne, diemžēl tagad varēsim izdalīt iecerēto naudu algām, bērnudārziem, skolām (kas tāpat visticamāk nenotiks) un skatīties, kā Lielais Inflācijs kāpj pa zelta kāpnītēm. Un rezultātā būs tāpat kā pirms tam. Jo nenāks nauda valstij, nenāks investīcijas. Neviens nenāks. Toties skolotāji dižosies ar saviem + 20ls un maize maksās +20 sant. Yee Baby! Atsaldētā bremze Latvija nemirst!
Atgriežoties pie nodokļiem - nabaga tautiet's jutīs skaudri, kā pie viņa durtiņām klauvēs un teiks: "Mēs aprēķinājām, ka koncertzālei no jums pienākas 20ls, maksā ragā!" Ne sūda nejutīs! Arī tagad neviens fiziski nejūt, kur aiziet viņa nodoklis!
Un vēl, ja runā par koncertzāles vizuālo izskatu, tad jāsaprot cilvēkiem pāris lietas:
- melns nav tik melns kā viņu mālē
- zārki vai ne-zārki - ja ir runas ap šo ēku, ir interese, NAUDIŅA nāk.
- lai arī kādas izmaksas nebūtu, ŪDENS ir pareizā vieta, visiespaidīgākā vieta (un tam IR nozīme). cita runa - Zaķusala vai Lucavsala
Sasāpējis man šis jautājums. Apnicis klausīties ļautiņus, kuri tālāk par 1 metra robežu neredz.
"Kurš tad nāks klausīties koncertu tikai tāpēc, ka tā ēka ir smuka?"
"Nu, un ko tas dos, ka es vienreiz aiziešu un pa 5ls noklausīšos koncertu?"
"Es tāpāt uz to zāli nebrauktu vairāk kā reizi mēnesī.."
"Kurš tūrists tad brauktu uz to zāli skatīties??"
GROW UP! Sidneju atceramies, SIDNEJU!
|
|
|
| Smerdeļu valsts |
[Jan. 25th, 2007|02:30 am] |
un nupat, 5 minūtes pēc iepriekšēja posta ierakstīšanas, atnāk mamma un saka :"Bet nu katrs taču tikai aizietu uz to zāli tikai vienu reizi!"
Man riebjas Latvija. Man riebjas Latvija.Man riebjas Latvija. Te nekam nav nākotnes. Te viss paliek uz papīra. Te viss nonāk pāris smerdeļu kabatās. Atšķirība tāda, vai nonāk kabatās ar rezultātu vai bez. Šoreiz nonāks bez. Man riebjas Latvija. Es arī braukšu prom. Radīšu nabaga valstij problēmas. A pofig. Braukšu tur, kur riskē un iegūst, nevis čīkst un sapūst. Vjeeeee.
Pirmoreiz es jūtos šitik škrobīga par kaut ko politisku. VIenkārši žēl. |
|
|