| |
[Jun. 17th, 2006|04:41 pm] |
| [ | mood |
| | tagad jau ok | ] |
| [ | music |
| | walter wanderley - bicho do mato | ] |
Iesēžos trolejbusā, skatos laukā pa logu un pusaizmigusi mokos ar savām galvassāpēm. Kāds piesēžas blakus. Pēc kāda ilgāka laiciņa es dzirdu, ka šis kāds neelpo kā parasti cilvēki elpo. Izklausās tā, it kā ar katru elpas vilcienu viņš censtos apslāpēt vēlmi man iebelzt. Iemesls gan izrādās pavisam cits, kad paskatos un ieraugu, kas izlīdis no viņa kājstarpes un kur atrodas viņa roka. Manuprāt, pārāk maigi noteicu: "Ejiet lūdzu projām!", labāk būtu iebelzusi pa viņa mantību ar somu, vai vismaz teikusi kaut ko līdzīgu: "Vācies prom, pretīgais lops!", bet tik un tā jāklis uzreiz stresaini pietrausās kājās un pieskrēja pie durvīm. Pēc tam viņs ļoti tramīgi meta skatienus uz manu pusi - nezinu, vai baidījās, ka iešu viņu sist (jo piekopu ļoti dusmīgu sejas izteiksmi, kas vēsta aptuveni: "Tu esi nožēlojams mēsls."), vai arī tvēra pēdējos mirkļus. Nudien nezinu kā noamii piecieš tās n-tās reizes, kad viņai pilnā trolejbusā bumsās virsū šitādi idioti. Man murgi rādījās un garstāvoklis pa nulle pēc šitāda incidenta. |
|
|