| Caur Uguni un Ūdeni |
Oct. 25th, 2005|03:33 pm |
|
Laikam ir viena lieta, ko nekad nepanesīšu, ja arī man būs 10 vai 50 gadi. Tās ir mana tēta dusmas, precīzāk, ja viņš ir dusmīgs uz mani. Lai saņemtu zaļo gaismu prieka braucienam ar draudzenēm uz Itāliju, ir jāklausās stundu gara morāle par pievilšanu, sāpēm, vilšanos manī ( jo pēc tēta stingrā vārda es īsti nedrīkstēju atļauties prasīt ko tādu, jo bija jau nolemts, ka šogad nekur nebraukšu) par manu uzdrīkstēšanos, lēto manipulēšanu utt.....galu galā - ez braucu, es priecāšos, bet vai es par to tagad jūtos laimīga? Nē, es jūtos kā pēdējā draņķe, kā slikta meita utt, jo katrs tēva vārds manī iegulstas kā akmens. Un vakar to skarbo vārdu bija daudz. |
|