Kilin in de neim of
Mar. 7th, 2009 | 02:24 pm
music: Rage Against the Machine - Killing in the Name of
Jā, esmu šodien nācis pie apziņas, ka no padomju laikiem gandrīz neko neatceros. Kapēc tā? Varbūt tāpēc, ka biju pārāk jauns un viss.
Vienīgi dažas padomju lietas televīzijā man rosina atmiņas. Arī no stāstītā es šo to atceros. Tad man radās lielā doma, kapēc viss tomēr ir kārtībā un nekas nav slikti. Lieta tāda - padomju laikos daudz maz viss bija dirsā, nu vismaz padomijas norietā. 10 Desas bija Iron Maiden krekla vērtībā un velns viņu zin, cik daudz meitas būtu gatavas atdoties par desmit desas luņķiem. Nu tiem labajiem - žāvētajiem, ne jau kaut kādam samovaram. Esmu novērojis - uzprasiet vien kādiem 30+ gadniekiem - deficīts vai rindas veikalos ir tas, ko daudzi atcerās no padomju laikiem - interesanti kapēc? Redziet pie visa ir vainīgs sulojošais kapitālisms, tas mūsu prātus ir sabendējis, cilvēki vairs neatceras krutos trambūžus pa divām kapeikām, pārgājienus mežā, distancenes un vēl visādas kaifīgas lietas, ne superīgākās balllītes kultūras namā, ne to cik kruti bija zināt krievu valodu un lasīt pieejamo krievu klasiku - nē, tas nemaz nebija kruti. Tas sūkāja - un kapēc, tapēc, ka bļe bitlofku ar adidas nevarēja dabūt, nevarēja bļe uz makintoša internetā huiņu rakstīt. Vot tā - vienkārši mūsdienu apstākļi ir sačakarējuši padomju cilvēka dzīves prioritāšu sistēmu - matreālās vērtībās ir guvušas virsroku pūstošā kapitālisma laikā un tādējādi cilvēki ir aizmirsuši daudz ko svarīgu. Piemēram - (ja nu es atceros pareizi) - bija sajūta, sajūta, ka viss ir pēdējā dirsā. Tā sajūta, ka viss ir dirsā sapisa sistēmu, kaut gan viss jau arī no sākuma bija dirsā. Nevajag aizmirst, ka šī te sajūta - tāda pati sajūta, ka nu fak ir dirsā, ja menti tev kaut ko uzprasa, ka esi sapīpējies zālīti - vot tā ir sajūta, ka viss ir dirsā. Padomju cilvēkam bija pohuj, viņš apzinājās to situāciju un tomēr spēja pilnībā labi funkcionēt - tā pat cilvēki gāja skolā un mācījās, bija cerības un cilvēki uz to tiecās - visi iemācījās priecāties par nemateriālām vērtībām, kas bija tik labi. Neviens neskatījās doskā cik maksā 600 merši un tādas huiņas. Merši nebija un pohuj, viss ir dirsā un pohuj. Mūsdienās tās sajūtas ir jāsaglābj - prieks par visu to kas ir, nevis par to kas nav un tas, ka viss ir dirsā ir pohuij, jo tā ir vienmēr. Tāpēc lūdzu - krīze nav tagad, bet krīze bija vienmēr.
Diemžēl es nepiederu pie tiem, kurus krīze neietekmē, mani tā ietekmē ļoti.
Vienīgi dažas padomju lietas televīzijā man rosina atmiņas. Arī no stāstītā es šo to atceros. Tad man radās lielā doma, kapēc viss tomēr ir kārtībā un nekas nav slikti. Lieta tāda - padomju laikos daudz maz viss bija dirsā, nu vismaz padomijas norietā. 10 Desas bija Iron Maiden krekla vērtībā un velns viņu zin, cik daudz meitas būtu gatavas atdoties par desmit desas luņķiem. Nu tiem labajiem - žāvētajiem, ne jau kaut kādam samovaram. Esmu novērojis - uzprasiet vien kādiem 30+ gadniekiem - deficīts vai rindas veikalos ir tas, ko daudzi atcerās no padomju laikiem - interesanti kapēc? Redziet pie visa ir vainīgs sulojošais kapitālisms, tas mūsu prātus ir sabendējis, cilvēki vairs neatceras krutos trambūžus pa divām kapeikām, pārgājienus mežā, distancenes un vēl visādas kaifīgas lietas, ne superīgākās balllītes kultūras namā, ne to cik kruti bija zināt krievu valodu un lasīt pieejamo krievu klasiku - nē, tas nemaz nebija kruti. Tas sūkāja - un kapēc, tapēc, ka bļe bitlofku ar adidas nevarēja dabūt, nevarēja bļe uz makintoša internetā huiņu rakstīt. Vot tā - vienkārši mūsdienu apstākļi ir sačakarējuši padomju cilvēka dzīves prioritāšu sistēmu - matreālās vērtībās ir guvušas virsroku pūstošā kapitālisma laikā un tādējādi cilvēki ir aizmirsuši daudz ko svarīgu. Piemēram - (ja nu es atceros pareizi) - bija sajūta, sajūta, ka viss ir pēdējā dirsā. Tā sajūta, ka viss ir dirsā sapisa sistēmu, kaut gan viss jau arī no sākuma bija dirsā. Nevajag aizmirst, ka šī te sajūta - tāda pati sajūta, ka nu fak ir dirsā, ja menti tev kaut ko uzprasa, ka esi sapīpējies zālīti - vot tā ir sajūta, ka viss ir dirsā. Padomju cilvēkam bija pohuj, viņš apzinājās to situāciju un tomēr spēja pilnībā labi funkcionēt - tā pat cilvēki gāja skolā un mācījās, bija cerības un cilvēki uz to tiecās - visi iemācījās priecāties par nemateriālām vērtībām, kas bija tik labi. Neviens neskatījās doskā cik maksā 600 merši un tādas huiņas. Merši nebija un pohuj, viss ir dirsā un pohuj. Mūsdienās tās sajūtas ir jāsaglābj - prieks par visu to kas ir, nevis par to kas nav un tas, ka viss ir dirsā ir pohuij, jo tā ir vienmēr. Tāpēc lūdzu - krīze nav tagad, bet krīze bija vienmēr.
Diemžēl es nepiederu pie tiem, kurus krīze neietekmē, mani tā ietekmē ļoti.