Man katru dienu sirds tā sāp
Kad redzu laiku aizritam bez jēgas
Un viss velti, pie velna
Nekam nav jēgas.

Bija tālais 1985. gads, un kādam krievu jaunietim Latvijas teritorijā piedzima meita. Jaunietis bija diezgan bezkaunīgs, jo mammas meitu apprecēja viena mēneša laikā pēc iepazīšanās. No kaimiņiem spēra elektrību, daudz tusējās ar savu šauracaino draugu, un izrādās - arī diezgan aktīvi lietoja alkoholu un visādi citādi bija straujas dabas. Mēdza pacelt roku, meta grūtniecei ar āmuru.. Netrāpīja. Vienu dienu gāja tik traki, ka mamma ar meitu aizlaidās pie krustmātes slēpties, un ar to arī sākās šķiršanās process. Bet meitiņa maziņa, neko no tā neatceras. Pēdējā dzīvā atmiņa par tēti no gājiena divatā uz kafejnīcu "Zemgale", priecīgi pie rociņas, viņam kājās kļošenes, mati cirtaini. Kopā tika notiesāts rosols, meitiņa centās nenosmērēties, lai tētis lepojas.
Tētis aizbrauca. Kas to lai zin kāpēc. Vai tāpēc, ka Krievija drīz paliktu mazāka, un būtu grūtāk šķērsot robežas. Varbūt tāpēc, ka viņam bija vienalga.

Ir 90-to gadu beigas. Meitene nejauši saņem vēstuli no tēta. Izrādās, vēstuļu ir bijis daudz, bet mamma tās slēpa. Protams, ka viņa uzraksta atbildi, protams, ka nosūta savu foto un pastāsta par savu muzikalitāti, zīmēšanas un valodu prasmēm - par visu, kas ir tāds pats kā tētim un abus padara par "savējiem". Atpakaļ tētis atsūta vēl vienu vēstuli, ar foto, kas kā ar karstu dzelzi tiek iedzīta meitenei atmiņā, uz mūžu mūžiem. Tās ūsas, tie čirkainie mati, ierocis rokās. Savējais tētis, lai arī bandīts. Viņš gan vēstulē gan pārsvarā raksta par dzīvē pieļautajām kļūdām, ka jaunībā bijis duraks. Vai mammai, lūdzu, vari pateikt, lai atceļ alimentu prasību, jo naudas maz. Meita vairs atpakaļ neraksta.. Bez īpaša iemesla. Varbūt gribēja, lai tētis par viņu ko pajautā, nevis tikai par sevi maļ uz riņķi. Jo jauna un nezināja, ko vairāt pateikt.

Ir 2003. gads. Sieva ar 9 gadīgo dēlu uz rokām skrien pie savas mātes paslēpties. Pakaļ dzenas piedzēries vīrs. Pie mājas piestāj menti, aizvelk vīru prom uz iecirkni, bet sieva atsakās rakstīt iesniegumu. "Savējie" no malas vīram dod izvēli - vienas dienas laikā tīt makšķeri, vai arī. Viņš izvēlas tīt makšķeri. Pēdējā dzīvā atmiņa par tēti dēlam - skats pa logu, kur pie vārtiņiem raud māte, tētis pamāj ar roku un iet prom pa ceļu. Dēls ieurbj skatienu tēva mugurā. Kas to lai zin kāpēc tēvs izvēlas aiziet nevis laboties. Vai tāpēc, ka dzert ir vieglāk? Vai varbūt vienkārši nav spējīgs just līdzi otram un ir šausmīgi impulsīvs, un nekad nekas un neviens to nevarēs izmainīt.

Pusgada laikā pēc aiziešanas tēvs apglabāja mammu, pēc vēl pusgada - pats savu tēvu. Stipri nosirmoja, dzīves un alkohola izmocīts, dienas aizvadot bez naudas, veselība pie velna. Jaunā draudzene arī alkoholiķe, protams.. Viņa brālis tam vēl centās kā palīdzēt, atrada darbu kurtuvē. Bet kad pēc divām diennakts maiņām, uz kurām tētis neieradās, viņa brālis sacēla paniku, un tēti atrada viņa mājās, kurās viņš aizmiga un tā arī nepamodās.

2013.gada 19.decembrī vienos naktī dēls saņem zvanu - tēvs ir miris.

Divus gadus vēlāk meita izvieto sludinājumu par to, ka meklē tēti. Sauc tā un tā, dzimis tad un tad. Sludinājums tās pilsētas mājaslapā, kura rakstīta uz aploksnes, ko saņēma un kura tiek glabāta kā vislielākais dārgums. Diez vai kāds atsauktos, bet tas ir vienīgais, ko var darīt. Trīs mēnešus vēlāk kāds arī tiešām atsaucas, e-pasta vēstulē jaušams šoks, neliela neuzticēšanās, tāds kā jautājums - kas tu esi? Kontakts īsti neizdodas, un saruna turpināta netiek. Meita nojauš, ka iespējams kas noticis ar tēti, bet baidās jautāt, baidās izlasīt "Jā", ka intuīcija pareizi saka.

Paiet vēl 6 gadi. Meitiņa domā, ka varbūt lai viss paliek kā bijis. Varbūt ir lietas, ko labāk nezināt. Un tad vēlreiz saņem e-pasta vēstuli.... no tēva dēla, kas reiz viņam aizejot, bija ieurbies ar savu skatienu tēva mugurā. Šoreiz jau abi gudrāki un pieaugušāki, un spēj turpināt sarunu. Meita beidzot izlasa par tēva nāvi.

Tagad var uzelpot. Tagad var neskumt tik ļoti par to, ka tētis - tas sapņainais aizstāvis un varonis - viņas dzīvē nav bijis. Jo viņš tāds nebija. Patiesībā laikam pat paveicās, ka viņš aizbrauca. Ka viņam bija pohuj. Un smagākos pāri darījumus uz sevi uzņēmās brālis.

Brālis dzīvo viena autobusa brauciena attālumā, Sankt-Pēterburgā, pašam arī ir dēls, un sieviņa. Un.. arī zīmē, un ir mūziķis, šīs lietas abus padara par "savējiem". Viņu saruna šoreiz turpināsies, un abi rīkosies gudrāk par abu tēvu.

Mana otra puse beidzot ir dzīva.

Until documents burn in an accident, or the Sun has a huge flare and annihilates the data, or a comet strikes the planet. Nothing is forever. So what is the point of trying to document and save so much of what we have done and will do? So much to store.. What for, really?

I am starting to question my own data storage purposes. Nobody cares about my shit but me, until I die. I don't think my family does, not so much so that they would cherish my hard drive with my music and pictures at least.

All is fleeting, everything goes. In the grand scheme of things - the cosmos, I am, and so everyone else are just... Sort of nothing. Unimportant. All will end. So maybe sometimes it'd be nice to focus on the present a little more.. My trinkets I have saved, like that pinecone from a nice walk in the forest, will end with me, or sooner, therefore why worry about what will happen to it?

I don't care much for what will happen to my belongings after I'm dead, because even my grandkids will barely know anything about me, personally - most likely. To know my hobbies and what foods I like and what not does not mean to know me.

I think I wouldn't mind to be forgotten. There's some sort of a beauty in it for me. Calmness. That's what I think. I'm not that important is what I want to say. To anyone in the far future, or a 100 years from now.

The future might be forever, but the human life isn't!

fucking terrified

Ir kāda frizētava Rīgas centrā, kur arī meitenēm ielej vīnu? Jo citādi tikai žeki var sūkt viskaj un kaifot, a ko lai damcik dara?!

Iekāre dzīvo lūpās. Tām pieskaroties, visa mana pasaule jūk prātā.