Sēdēju pie galda vakar vakarā un knibinājos gar mammas gatavoto zemeņu ķīseli ar vaniļas pienu. Pienāk Mazais un uzlec uz galda:) Es neko, ņurdu savā nodabā tālāk un izliekos, ka viņu neredzu.
Dialogs
Mazais - murr...
Es - liecies mierā!
Mazis - murr murrr!
Es - Man tiešām gribas padusmoties vienatnē!

Mazais jautājoši paskatijās un pienāca tuvāk. Un tad!!! Viņš šausmīgi prātīgi ielika vienu ķepiņu manā šķīvī ar ķīseli, tad otru ķepiņu un tad piegrūdis pie mana deguna savēju miklo snīpīti atkal ar savu murrr! Es biju mēma, pēc tam tā sāku smieties, ka visa ģimene saskrēja!:))))))))))))))
Vakars bija glābts un ne jau tiem lētākajiem paņēmieniem:)))) Pēc Mazā purniņa redzēju, ka ne jau aiz neko darīt viņš līda ķīselī:) Nedaudz apvainojie un tajā pašā laikā lepns izskatījās:)

Pirms gulētiešanas mums bija ļoti nopietna saruna ar kačīti:)))

Paldies arch  un nirvana_girl  par apsveikumiem:)