| |
[Aug. 27th, 2006|02:14 pm] |
Līst kā pa Jāņiem. Vai varbūt kā pa Līgām. Svaigs gaiss, un mazliet smaržo pēc vasaras neprātības. Tās neprātības, kas nujau ir pārgājusi kā pāriet viss. Tagad tās ir tikai rūgteni saldas atmiņas par to, kas piepildits, izsapņots, palaists garām un palaists prom. Katra lietus lāsīte uz manas baložu iezīmētās palodzes zin un atcerās tikpat daudz cik atceros es. Es gan neapgalvoju, ka atceros visu...
Kavēšanās atmiņas esot vecuma pazīme. Taču jaunam palikt mūžīgi laikam arī būtu visai garlaicīgi. Es kļūstu vecāka... Kāpēc es smejos? Varbū tāpēc ka tam visam nav nozīmes. Nozīme ir tikai tam, ka vairāk par visu, kas bijis man nozīmē tas, kas vēl būs... |
|
|