|
6. Dec 2005|16:25 |
|
Man riebjas mazie idioti, kuri sabiedriskajos transportos publiski atskaņo savu mobilo telefonu melodijas. Lai arī no sākuma caur 1980. gada milzīgo spoguli tas šķiet aizraujoši un dīvaini saistoši, es to, līdz ar nesaskaitāmo svārstību sajaukošanos, nespēju izturēt. Skatos uz puiku, sēžu un kožu viņam pirkstos. Tādi mazi, īsi un bezgala sāpīgi kodieni. Jo plānprātiņu ritms izjauc visu skaisto. Kožu, kožu un kožu, kamēr pelēkā, mazā kārbiņa ar krāsaino, mirgojošo lampiņu paliek mierā, un viņš savu tukšo trulumu ieliek kabatā. Sēžu, un, pati sev nemanot, viņu hipnotizēju ar tādu ciešu, nopietnu skatienu, līdz pieturā "Mākslas muzejas" savā brūnajā, ādas trolejkrēslā palieku ar savu Skaisto. |
|