| Transformācija |
11. Nov 2005|00:25 |
No sākuma visi uzvilksim lakricas džemperus, ieslēksim mūziku un noliksim nogurušās galvas uz galda.
Neņemot nost protams.
Bet vispār, es kaut ko beidzot gribēju rakstīt par Spāniju un Astrīdu Gilberto, jeb drīzāk par tām klusjām un vienkāršajām ielām, mazpilsētām, dārzeņu tirdziņiem, plikām pēdām, brūnajiem pleciem, spāru lampām un puscaurspīgiem aizskariem. Pastkarte ar nobružātām, saules ap(no)spīdētām malām.
Jeb varbūt par to, ka ne šajā, bet nākamājā nedēļas nogalē mēness ieņems pilnu savu formu, un būs īstais laiks, lai pavērtu lauku izbalējušos guļamistabas aizskarus un zilgano mēnesnīcu - uz klusumu, mieru. Bez bailēm. Pļava mājas priekšā kā uz skatuves ar savu vienīgu prožektoru. Ar balto segu un visu gultu guļu uz skatuves. Nav auksti. Mēness uz laukiem.
Jeb Nekas Neko Nenozīmē - tu audzs lielāks, tu vēl nezko, es kaut ko ar trīsdesmit un tāpat tas neko nenozīmē. Pagājušajā reizē salīdzinājums neko nenozīmēja.
Viņš vienmēr ir ar melnbaltu kaķi. Vienkārši stalti iet pa ielu ar kaķi kā papagaili uz rokas ( ne uz pleca). Viņa murrā pa retam un nesabiedrībā. Divatā. Pat uz Sufjanu Stevensu viņa skatās kritiski, pat ļoti un arī uz Viņu. Cocorosies viņa gaida ļoti, pat nepieļauj iespēju, ka varētu tomēr tur nenokļūt, bet neizrāda. Tramvajaā viņi arī abi sēž kopā, un melnabaltais kaķis ir krietni vien aukstāks par viņu. Tā lūk beigās izrādās.
Tas kaut ko nozīmē.
Kas vēl? Es rīt sūtīšu viņai pastkarti. Izblamēšos šodien un rīt tā arī neko neizdarīšu. |
|