|
6. Jul 2005|00:33 |
Es tikko kā iedomājos par Royksopp (iedomājos, jo klausījos, nē drīzāk Ruiksop). Es iedomājos par Ruiksop. Tad savukārt - par norvēģu mūziķiem. No tiem plūst ziemīgums, tāds, kā saltums, kas īstenībā nav auksts, bet ir ļoti, ļoti balts. Balts un bezgala vienkāršs.
Es atgriezos pie sen (jo laiks auļo nežēlīgi) noglabātas pastkartes. Pie tādas, kur aiz loga viss ir balts, un uz rūts pāris ūdens lāses. Arā ir auksts, jo ir ziema, vismaz tik auksts, lai pūšot elpu starp dūraiņotām plaukstām to varētu redzēt baltu un biezu. Bet ceturtā stāva ēkas istabā, kur no loga var redzēt sīki apsnigušos kokus, gaiss istabā gozējas patīkami vēss un svaigs. Mazliet nekārtīgā, bet majīgā telpā var slēpties no aukstuma zem biezām, baltām segām un no tām svaigumā tikai pabāzt pēdas. Un ļaut, lai plašu atskaņotāja adatiņa nesteidzīgi pastaigājas no pirmā līdz pat pēdējam vinila celiņam. |
|