|
24. Apr 2011|13:00 |
Es vakarnakt iemiegot prātoju, ja es draudzētos ar misteru Lizerlandu, man tiktu apmaksātas avio biļetes uz Ameriku un visur citur, protams. Es turētos atstatus, vienmēr būtu viesu sarakstā, bet tikai reizēm iet uz koncertiem melnās saulesbrillēs un vienmēr paliktu pēdējās rindās. Pēc tam, kad Lizerlands būtu aprunājies ar visiem un nobildējies ar mazulītēm, viņš pazustu nakts tumsā, bet es nedraudzējos ar misteru Lizerlandu, un neviens man neiegādāsies biļetes uz Austrāliju. Patiesībā es vispār nedraudzējos, un tam teorētiski ir plusi. Neviens nevienu nevar pamest. Haha ha.
Sapnī man darba skaņu inžinieris nenormāli spieda plaukstas, bija zilumi, bija jāsteidzās un jābēg, bija jādzird pārmetumi un jāpalīdz popularizēt šī gada mākslas izstādi. Es izdomāju muļķīgu saukli. Bija jāklausās, ka vēders par lielu, bija depresija vai vismaz mazas sirdssāpes, un es izdomāju, ka jāiet skriet, bļe. |
|