| |
[19. Aug 2008|14:39] |
Šodien es darbavietu mīlu tik ļoti, ka varētu te glauzties gar visiem stūriem un murrāt, pa gaiteņiem staigājot. Haralds Burkovskis pelēkā uzvalkā mani šodien uzrunāja, šarmanti smaidot, protams: "Jaunkundz, vai tik neesat saģērbusies par pliku. Ārā vairs nav tik karsts". Es smaidīju, šortos stāvēdama ( tajos pašos, par kuriem ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) paredzams izteicās - kā vispār ar tādiem var staigāt) un teicu, ka ar velosipēdu uz darbu braucot ir pat tveicīgi. Savukārt, Vidvuds Medenis, kurš ģimenēm liek dziedāt folky dziesmas un minēt klausītāju sasūtītās mīklas, tā vietā, lai apkārt staigātu biezos džemperos un ar Lielvārdes jostu apjoztās biksēs, pats būdams noteikti ļoti kārns un nedaudz slimīgs, kā spilgti biju iztēlojusies, patiesībā izskatās pēc pārtikuša, labi iedeguša Amerikas latvieša, kurš staigā linu uzvalkā, lien kafejnīcā man priekšā rindā, pērk kvasu un saviem dēliem izmeklē skaistākās spāņu meitenes. Šī no radio attālinātā realitāte ir lielākais šoks aiz Anatolija Kreipāna, kurš manā galvā bija sešdesmitgadīgs sporta žurnālistikas veterāns, kuram mazbērnu ir vairāk nekā reiz bijis sieviešu viņa dzīvē. Jāsaka, ka abus šo vīriešus es tagad cienu simtreiz vairāk par Jāni Šipkēvicu, kuru bērnībā biju stingri nolēmusi apprecēt un pat izrēķinājusi, kas un kā, un kādā vecumā jādara (tagad, patiesībā, ir īstais laiks). Un tas jau nav viss - tās radio dāmas, kas negaidīti sāk murrāt savās radio balsīs, pērkot stroganovu, siera salātus vai greifrūtu sulu. Sirds kūst! Vai Sandra Glāzupa, no kuras labestība nāk vairāk nekā no saules, liek liftam spīdēt simtmiljonvaravīksnēs. Un Aina Matīsa mums pat ar Elīnu ir sastādījusi ceļojuma maršrutu nākamajam mēnesim: Zilupe -> Azova jūra -> Zvaigžņu pilsētiņa. Vispār piektdienas mēs atzīmējam ar sarkanvīnu, bet pirmdienas turpmāk ar baltvīnu. Tādai jābūt dzīvei. Bail pat iedomāties, kas notiks, ja vaigā reiz skatīšu Elvi Jansonu. |
|
|