| |
[28. Feb 2008|00:11] |
|
Pavei, vakar bija teju vai mana skumjākā vārda diena, bet, labi, ka nu ir jauna diena. Es gāju ar radiopīlēnu azotē pa Skolas ielu un klausījos Miera mūzikas izskaņu. Domāju par to, cik nejauki tomēr šis un tas. Cik nejauki apzināties iznākumus Kraujas spēlē, kur tu esi tas, kurš krīt. Toties ir tik labi šodien apzināties, ka tie visi ir tikai pliķi, kuri tiek cirsti manam egoismam. Vēl vairāk bieži tos cērtu es pati. Un cirtīšu vēl, līdz savu egoismu sakapāšu maz mazītiņos gabaliņos. Tad ar baltās krāsa nodrošinājumu vairs nebūs problēmu vispār. |
|
|