| Coco+Rosie |
[27. Nov 2007|14:41] |
Ja tā labi padomā - patiešām, patiešām nekur nav jāskrien. Laiks pats mani izšķaidīs pret sienu, kad pienāks laiks.
Bet līdz tam Lodona galina mani nost tikai iedomās. Vakardien es pirmo reizi ēdu marinētus gurķus kopā ar šokolādi.
Tagad man jāpieraksta mans lielākais pirmdienas prieks līdz pulksten mazliet pirms 18iem, kad grāmatveikala kafejnīcā ieraudzīju pastkarti ar spices arābu valodā.
Prieka nosaukums ir "Predicted Grades. Jaunkundz, Jūs zināt visas daktila variācijas?".
Profesors mums sāk stāstīt par Aleksandru Čaku un par to, cik ace ir viņa pseidonīms, jo Aleksandrs Čadarainis taču ne pēc kā neizklausās, lai arī šājā uzvārdā ir iekodēts dižgars. Viss foršums ir paslēpts ne tikai tajā, ka "Aleksandrs" pats par sevi ir vārds, kurš visiem jau pasaka, kā ir , bet gan vairāk tāpēc, ka vārda-uzvārda kopumā ir zilbju skaita kontrasts, kas visu dara tik brīnišķīgu. Profesors uz vietas izdomā piemērus, lai visa meiteņu pilnā auditorija (ah, pardon, divi puikas tur arī bija) saprastu, kā radīt savus dzejojumus ar ace pseidonīmiem:
"Nu tas ir tāpat kā Alma Kājā un Aleksanadra Kāja, nē ( viņš sāk smieties, jo ko pie velna nozīmē "Aleksandra Kāja"? viņš turpina ar uzvārdu "Pupa"), tas ir kā Alma Pupa un Aleksandra Pupa (viņam neiet un viņš beidz-) ai, nu tas ir kā Irma Sirma un Irma Šlemingofogele." |
|
|