Aizbrauc uz Great Britain un nevari saprast, kapēc tur ir tik mājīgi, kapēc Liverpūle tevi gaida atplēstām rokām un tu saproti katru šarmantā britu biroja darbinieka joku repliku. Tad uznāk mazas bailes,jo es taču nemāku dzīvot laimīgi un mierīgi, kaut gan es mācos nesatraukties par lietām, par kurām nav jāsatraucas. Varbūt man ir bail arī no vētrainās ikdienas, jo sāk likties, ka tā nekad nepāries. Man vajag kādu, kurš ir lasījis daudz grāmatu un kuram ir laiks, lai visu transformētu vārdos, jo, tad, kad laiks ir man, uz muguras jau atkal tup kaija, apvilkusi noguruma apmetnīti. Un tad es vairs nevaru izstāstīt, kā ir būt Positivus festivālā uz vienu dienu, izturēt Malkolma McLarena paraugstundu mūzikas vēturē, kā ir atbraukt 5os mājās un netik iekša, kā ir galu galā, izsitot logu, tik mājās iekšā, kad līdz izlidošanai palikušas divas stundas, kā ir lidostā satikt Badly Drawn Boy un atteikties no piedavājuma tik aizvizinātiem uz Mančestru, kā ir ieraudzīt Hasiendu un nākt stundu garā pastaigā mājās no britu strādnieku un liamu galaheru dziedāšanas svētkiem Lancashire Circket klubā, kur Monkijiem koncītis, kā ir Liverpūlē justies tāpat kā lauku pļavā - tik labi, ka gribas gārgt un aiz laimes krist gar zemi (Astro BANG! Liverpool version), kā ir Londonā raudāt, skatoties Mary Poppins mūziklu. Man ir vēl pāris sundas lai izgulētos un tad naktī justies kā Agnesei Gobai (jo man šķiet, ka tad, kad viņa darīja to, ko tagad grasos darīt es, arī viņai bija tikpat gadu, viņa studēja tur pat, kur vakar iestājos es, un vispār- šovakar es gribu būt kā Agenese Goba). Lielbritānijā es gulēju kā nosista, sapņo tik daudz, ka neko neatcerējos, pat pacelšanos uz Rīgu nogulēju un tad redzēju vienīgo sapni, ko atceros - rūtainās Camden žaketes (pašā Camdenā es tādas nemaz neredzēju). Tad, kad man pietrūkst kaķu spēcīša, ny  man vienu uzdāvina. Kachinga!