Vakar pie manām durvīm pieklauvēja "Our love, don't mess with our love..." , un es tikai kādas minūtes pāris pusnaktij atcerējos no kurienes. Tad ir tā jaukā sajūta, kad vari sevi apbalvot - nospēlēt "Lost In The Plot" un sagaidīt "Our love is so much stronger...".
Vēl mani piemeklē Vakara Sesijas dīvainā smarža un sajūta (tieši tāda kā toreiz, it kā 'toreiz' būtu tagad). No rīta gan. Man liekas, ka tas tomēr bija ellīgi sen, un biju pa visam maza un vārdu salikumu "garāžroks" no tiem radio viļņiem izšķetināju pirmoreizi. Nezinu kamdēļ, bet visam pa vidu jeb drīzāk komplektā tām sajūtām nāk kino muzeja apmeklējumu atmiņu pastkartes, kā es sēžu ar šallēm un jakām, dzēru tēju un izēdu veselu maisiņu "Zolotoj iris" vienas filmas laikā. Man ļoti gribas satikt Zani Pērkoni. Nudien.
Bet visam pa vidu ir bailes. Par tām lielākajām es laikam nerunāšu, bet par mazākajām, kas, kā tikko sapratu, nemaz nav bailes, gan. Es šodien miegojos. Ļoti. Sēdēju ap diviem, skatījos sienā, centos koncentrēties uz ATP, bet migu un migu ciet - lēnām slīdēja galva atbalstītajā plaukstā. Un tad neapzināti un pēkšņi es atmodos - šajā brīdi ir vispretīgākā sajūta. Neaprakstāmi nejauka - kā slīkšana, kā patīkama pazušana ūdensdzelmē ar mierīgu sirdi, līdz tevi kāds spēji izrauj ārā. Uz sekundi es aizrijos.