| |
[25. Aug 2005|23:01] |
| [ | Current Mood |
| | miegs blje | ] |
| [ | Current Music |
| | The blue Room 21/08/05 bbc radio 1 | ] |
Man jau likās, ka ne, bet beigās pirksti paši klabinās pa galdu, un domas skraida, ka citādāk nemaz nevar.Patiešām šķita, ka nebūs garo stāstu, kuri sākas ar govju Zadzējandi un vēl nav beigušies, bet ir gan. Jeb būs.
2004. gadā mēs ar Elīnu Kolāti skaidri zinājām, ka nākamgad paviesosimies Beļģijā, jo, ja pabūts vienā festivālā šī pabūšana vismaz vienā festivālā katrā vasarā gluži kā vismaz viena laba auss katram cilvēkam, jāuztur pie dzīvībās. Es aizvien par to šaubījos, bet neskatoties uz visu (kas gan ir diez gan daudz) mēs tur pabijām gan.
Kopā ar iepriekšminēto dāmu (jeb astro māsu) nolēmām, ka, lai ieraudzītu PUKKELPOPU, šoreiz iziesmi uz piedzīvojumiem, ne naudiņas taupīšanas pasākumiem. Tieši tā un ne savādāk arī sanāca. Pat vairāk.
JO....
Jo izlēmā, ka ar avio ceļš uz Beļģiju ir galīgi garlaicīgs, un tamdēļ visiem kopā jādodas ar busiņu, nu tā lai piereizes svētdienas rīts Amsterdamā un record shoping Berlīnē. Tie 'visi kopā' ir deviņi latviešu jaunieši, šķiet, visi sastopami arī šajā - dārgā laika nosišanas nostūrī. Domāts, darīts - mēs pierunājam vienu traku, pēc nostāstiem visai lādzīgu puiku kopīgi doties ceļojumā, viņam iemaksājam naudiņas un otrdienas rītā (datums 16tais, šķiet) pulcējamies. Pulcējamies... un pulcējamies un pulcējamies, jo Andis (vīrs ar busiņu un mūsu naudu) nonāk policijā. Vienīgais labums ir tas, ka kārtības uzturētāju postenī viņš nonāk nevis antikvariāta aplaupīšanas dēļ, vai par braukšanu dzērumā, vai pensionāru apzagšanu, bet gan par Venstpils govs pārvešanu uz Liepāju. Joki ir joki, bet neviens no mums tā īsti negrib atteikties no festivāla, kuram trijiem no mums ir preses akreditācijas, bet diviem biļetes. Es vairs īsti neatceros kā, jo otrdienas rīta burzmā, kad tiek apzvanīti Pusrīgas policijas iecirkņi, tūrisma firmas, lidostas un draugi, bet 15os kaut kā tiekam pie jauna, visai ērta, es atļaušos minēt, transporta līdzekļa, kurā tad visi pavadījām mazliet vairāk kā nedēļu. Es vēl aizvien mazliet brīnos, kā mūs neviens neapzaga braucot pa Polijas laupītāju ceļiem nakts melnumā, kad stars look very diferent, kā mēs vispār ieradāmies laikā, kā Harijs neaizmiga pie stūres un kā.. jā, kā tas viss sanāca tieši tā ,kā sanāca.
Ar nakšņošanām benzīntankos, tātad arī matu/zobu mazgāšanu tur, Harija nemitīgas pie bezmiega uzturēšanas akcijas (ar enerģijas dzirām, spēlēm - vislabāk man patika spēle, kad jāpārtop par kādu aktieri un jāsniedz intervija) 18.augusta agrā rītā mēs novietojam savu jauno labāko draugu autostāvietā, sastutējam pulksteņus uz 9iem un ejam gulēt, lai rīt no rīta pamostos ... festivālā.
Mana lielā iedevesma protams ir apsīkusi pašā svarīgākajā mirklī, bet gan jau es stāstu pieveikšu tāpat. Šādi rakstos daudz kas piemirsta un prātā no jauna ieksrien labu laiku par vēlu. Tā, kā man ir slinkums pārlasīt jau ierakstīto un kaut ko ieintegrēt tur iekšā, tad es vienkārši tepat vēl pieminēšu, ka tuvojoties Vācijas robežai (turpceļa) nespējam turēties dārza rūķu vilinājuma, tātad ceļojumu tālāk turpinam ar diviem dārza rūķiem bagāžniekā, jo arī maziem vīriņi ar nedabīgo smaidu un sarkanajām cepurēm (beigās pat mazi draugi kļūst īpaši mīļi) reiz ir jāpamīt festivālā. Tas nozīme, ka pa 15 eiro polijā mēs nopirkām divus dārza rūķus un visai ilgi par to priecājāmies.
Un vēl. Katru reizi, kad tika izslēgts transporta līdzeklis, un parādijās vēlme doties tālāk, nācās to draudzīgi visiem iestumt. I uz autostrādes, i apakšzemes autostāvietās, i pa slapju zāli un ēķe pēķe.
Atgriežoties pie paša galvenā. Ceturtdienas rīts iesākas ar biļēšu iepirkšanu/dabūšanu un telšu sasliešanu. Tālāk seko skriešan caur ieejas tunelim cilvēkiem ar zilajām aprocēm, uz kurām rakstīts PERS COMBI, jo Marquee skatuvē mēs kopā ar NY jau dzirdam dziesmu par mazo brāli, kurš tikko atklājis rokenrollu.
\m/ yeah! jeb no Art Brut es laikam nebiju gaidījusi neko. Tik cik ļoti viņi man patika vai nepatika pirms tam tā arī palika, vienīgi festivāla sākums tomēr glīts. Un aizbraucot mājās lūdzu katrs nodibiniet grupu, tā ziniet, aician britu puikas.
Tā kā mans sparīgums un pirkstu zibināšanas spējas sāk izplēnēt, un klāt arvien vairāk lavas nogurumus ar nosaukum 'esmu mājās no pukkelpopa', es, škiet, ātri mazliet kaut ko par pārējiem:
festivāla programma kā paredzēts mainās ka nemetās. Visapkārt izkstās ellīgi glīti un mājīgi, un mūziķus var lūkoties uz astoņām skatuvēm. Noskrieties, jo gribās to un šito sanāk pamatīgi.
Bet es laiakm (tā iet, ka sāku migt ciet), labi:
pēc Art Brut, joka pēc uz galvenās skatuves jāuzmet acis the Subways. Lai arī mājās klausoties likās, ka kaut ko tik parastu un neīpašu man nevajag, tad tomēr Beļģijā priekšstats par trio mainījās. Tas ir pirmais festivāla pārsteigums (sekos vēl pāris). Tīri parasti gan jau viņi paliks tā vai tā, bet uz skatuves, spēlējot rokdziesmas, viņi arī tās spēlē kā pieklājas. Skan tīkami un izskstās tīkami. Blonda dāma īsā kleitā pie basa ārdās, ka nemetās, un varu derēt, ka vīriem tas ļoti gāja pie sirds, bet, ja iet pie sirds arī dāmām, tas manuprāt, ir daudz.
Tad ,šķiet, turpat - main stage pakājē - arī paliekam, jo kā ta nepaskatīsies uz kaiser chiefs. Man par KC viedoklis: takoj ņikajo, jeb es nezinu gan vai viņu dziesmas būs tās, kas mani iedancinās... sanāk koncertā glīti pakaukt līdzi viesmiem o, uh, ah un zēķe pēķe. Vieniem tā ir un paliek labākā jaunā grupa, vieni cer uz ko labāku un taisa jokus.
Kaut kur pa starp palūkojos uz Ladytron. Īsti nesaprotu, ko esmu atnākusi paskatīties un Magic Numbers vietā izvēlos Tomu Veku. Ar šo glīto jaunēkli (pāris internetā atrodamās bildes maldināt maldina) kopā ar Kolātu dāmu bija iespēja aprunāties, bet līdz ar diktafanoa nesarupēšanu, skriešus ierašanos un visu ko citu... vienvardsakot es kodu pirkstos, ka plastiski dejošo un smuki dziedošo britiņu nesanāca papļāpāt.
Atkāpe: apskatījos e- pastu, kurā 16tajā augustā pienākusi ziņa no the Go! team menedžmeta. Aprunāšanās 18.08 14:15. Hmm.. njā. Vienīgais labums, kapēc Kolātu bērnu teiktā The Go! team bija kaut kas tik pretīgs. Tam gan man ir grūti noticēt vēl jo projām.
Tad kaut kad arī Editors, kuru debijas plate man iet pie sirds. Melni ietērpušies, traki vienkārši, bet nudien patiesi, solists jo īpaši, liekas, ka visu sāpi izdzied un laikam jau es šito vērtēju augstu. ... man laikam vienkārši visai labi patīk Interpol.
Britņi šmitīņi, kad uz galvenās skatuves iekārtojas "lielākais rokmūzikas āksts" (tā saka brīvdienu gids). Nezinu āksts vai neāksts, bet The Hives tomēr traki blamējas ar visiem saviem suakļiem "Tie, kas pašlaik klaušās vai nu ir vai būs The Hives fani, un mēs esam briljanti' garā. Viņiem gan pieder labākais starp dziesmām publikai veltītais joks: "We are The Hives from Sweden. From north Europe if you missed geographic lessons in school."
Flāmi gan nav muļķi viņi zina gan LV, gan Rīgu, gan Liepāju (!), gan apputējušu Eirovīzijas dziemu ar nosaukumu 'My Star'.
Man it kā gribas un negribas šovakar turpināt reizē. vismaz stāstu par šodienu es apsolos pabeigt. par citām dienām arī. Rīt pabeigt.
P.S. Atvainojos par nesakarīgiem teikumiem, vārdu un pieturzīmju izkātojumiem. |
|
|